Lieldienu varoņi: Sīmanis PēterisParaugs

Tā pati impulsīvā ticība, kas lika Pēterim izlēkt no laivas un staigāt pa ūdeni, lai saņemtu apstiprinājumu par Jēzus Dievišķību, bija tā pati ticība, kas lika Pēteri uzturēties Jēzus tuvumā, kad citi bēga. Tātad, Pēteris stāv pagalmā pie ugunskura, visticamāk, mazliet satraukts. Ir tumšs, tāpēc, iespējams, viņi viņu neredz. Varbūt viņš cenšas būt neuzkrītošs, bet tas nav iespējams. Pienāk kāda kalpone un viņam jautā: "Tu esi viens no tiem, kas kopā ar Jēzu no Nācaretes, vai ne?"

Iespējams, ka viņš mēģina viņu apklusināt, lai citi nedzird un viņš netiktu atklāts, lai varētu palikt blakus. Bet viņš ir zvejnieks, nevis spiegs. Viņš ir Pēteris, galilejietis ar stipru akcentu. Tā Pēteris izskrien no turienes un it kā uzkavējas pie ieejas.

Kāds no radiniekiem tam kalpam, kuram Pēteris nogrieza ausi, saka: "Vai es tevi neredzēju kopā ar Viņu dārzā?" Šajā brīdī Pēteris ir atpazīts. Viņš tiek atklāts savu apsūdzētāju priekšā un krīt panikā. Es domāju, ja tavam onkulim tiktu nogriezta auss, tu atpazītu puisi, kurš tik neveikli pacēla pret viņu zobenu, vai ne? Tā Pēteris ķeras pie jūrnieku valodas, izspļaujot lāstus, un viņa vecā dzīve atkal izvirzās priekšplānā. Un tieši šajā patiesības brīdī vārdi, ko Jēzus viņam teica iepriekšējā vakarā, atbalsojas un caururbj viņa dvēseli. Gailis dzied pēdējo reizi.

Katrā evaņģēlijā ir pierakstīta sava versija par šo stāstu, taču rūpīgais žurnālists Lūka fiksē īpaši aizraujošu detaļu: Pēteris kaut kādā veidā atradās Jēzus redzeslokā. “Tad Tas Kungs pagriezās un paskatījās uz Pēteri” (Lūkas 22:61). Tu vienkārši vari nolasīt sāpes un ciešanas šajos vārdos. Acu kontakts, ciešanu skatiens Jēzus sejā, izmisums, kas tagad valda Pētera sirdī. Šis kādreiz lepnais, pašpārliecinātais jauneklis bija pilnībā un bez ierunām salauzts. Lūka vēlāk raksta, ka viņš ”izgāja un rūgti raudāja” (Lūkas 22:62).

Vai tev kādreiz ir bijis brīdis, kad esi rūgti raudājis? Man ir. Patiesa konfrontācija ar Kristus krustu liks to darīt, atklājot mūsu lepnumu un pašpietiekamību, grēku, kas aptumšo mūsu dvēseles. Neatkarīgi no tā, vai tu tuvosies Jēzum ar sasniegumiem un ziedojošu dzīvi, vai tu trauksies uz priekšu ar klūpošiem soļiem un kauna dzīvi, Golgāta tevi salauzīs, un tomēr tā tevi pacels.