Lieldienu varoņi: Sīmanis PēterisParaugs

Pēc Pashā maltītes Jēzus lūdza Pēteri, Jēkabu un Jāni pievienoties Viņam Ģetzemanes dārzā, kur Jēzus devās lūgties. Viņš lūdza viņus gaidīt Viņu, lūgties šajā vēlajā stundā. Viņi bija noguruši. Bija ļoti vēls. Iedomājies, kā pēdējo dienu amerikāņu kalniņi ir pieveikuši Pēteri. Viņš, iespējams, joprojām mēģināja sagremot satriecošās Jūdas pārmaiņas. Draugs, kuram viņš bija uzticējies, kas bija kopā ar viņiem trīs gadus un bija atteicies no visa, tagad pārdos Jēzu. Viņš negribēja tam ticēt. Tā Pēteris iemiga, līdz viņu pamodināja bāli nogurušais Jēzus, asarām un asinīm ritot pār Viņa seju. Viņa vārdi iedūrās Pētera dvēselē: Vai jūs nevarējāt lūgt un būt nomodā?

Un tad tas notika tik pēkšņi. Karavīri soļo tumšajā dārzā. Lāpas un zobeni. Un . . . Jūda, viņu draugs, apskauj pedējo reizi Jēzu, uzrādot Viņu. Nodevības skūpsts. Pēteris bija tik saniknots, adrenalīns plūda. Viņa pasaule griežas. Viņa dzīvē zūd kontrole. Tas bija tik negodīgi. Tik netaisnīgi. Tik nepareizi. Tāpēc viņš neveikli izvilka zobenu un cirta augstā priestera kalpam. Jēzus nepieņēma Pētera aizstāvību, bet gan dziedināja Sava ienaidnieka ausi.

Mācekļi, kā mums teikts Mateja evaņģēlija 25. un Marka evaņģēlija 14. nodaļā, ir aizbēguši. Bet Pēteris un Jānis uzkavējās, izmantojot Jāņa sakarus, lai nokļūtu pagalmā, kur Ananija namā notika slepenā un nelikumīgā Jēzus tiesa. Vai Pēterim vajadzēja iet? Ko vēl viņš varēja darīt? Viņam bija jāatrod veids, kā būt Jēzus tuvumā, Viņu aizsargāt, cīnīties par Viņu, demonstrēt savu lojalitāti.