Kur lūgšana kļūst īstaParaugs

Ceturtā diena

Lūgšana bez nosodījuma sajūtas

Kad mēs atklājam, ka mums ir piedots, mūsu sirdīs rodas neticama brīvība. Mēs jūtamies dzīvi un mēs jūtamies brīvi. Bet mēs varam viegli aizmirst šo vietu un atklāt jauna veida saistības. Daudzi no mums atklāj, ka, lai gan mēs ticam, ka Dievs mums ir piedevis, mēs domājam, ka Viņš mūsos ir dziļi vīlies, un tas mūsu sirdīs rada vainas apziņu un kaunu, un mēs sākam cīnīties ar bailēm un nemieru, cenšoties palikt uzticīgi.

Tieši šajā vietā mums ir jādzird Romiešiem 8:1: "Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas." Nav nosodījuma un nav pazudināšanas. Ja piedošanas apziņa noved pie brīvības, cik lielā mērā apziņa, ka vairs nav nosodījuma? Bet tā brīvība, kuru mēs iegūstam caur šo apziņu, ir pretēja. Tā nav tāda brīvība iet un darīt visu, ko gribas. Tā ir brīvība, kas ieved mūs godīgumā.

Es pieņemu, ka neviens no mums necenšas būt negodīgs savās lūgšanās, lai gan mūsu lūgšanas var būt dziļi negodīgas. Mēs redzam savu grēku, savu sacelšanos, savu salauztību un savu cīņu, un mēs nenosaucam to vārdā, tā vietā mēs vienkārši lūdzam Dievu, lai tas tiek paņemts prom. Kad mēs ieraugam savu grēku, mēs daudzkārtīgi Dievam lūdzam piedošanu, cerot, ka mūsu piepūle būs tā, kāpēc Viņš pieņems mūsu atvainošanos. Mēs aizmirstam, ka tiem, kas ir Kristū Jēzū, nav nosodījuma un nav pazudināšanas, un tā vietā, lai to pieņemtu un pienestu Viņam sevi patiesībā, mēs slēpjamies no Viņa vaiga spožuma, nosodot sevi.

Vienīgais veids, kā patiesi un līdz galam noticēt, ka Kristū Jēzū nav pazudināšanas un nosodījuma, ir lūgšanā atnest visu, kas liek mums sajust nosodījumu, pie Viņa kājām. Šo patiesību mēs nevaram pieņemt tikai ar prātu, mums to ir jāapstiprina ticībā. Mums sevī ir jāpārbauda, vai mēs patiešām ticam, ka pestīšana notiek tikai ticībā uz Jēzu Kristu. Mums sevi ir jāpārbauda, vai mēs nesajūtam nosodījumu sevī. Mums jāpārbauda, vai mēs tam patiešām ticam, visu pienesot pie Dieva troņa.

Kurās jomās tu cīnies pienest patiesību par sevi Dievam? Kam tev ir grūti noticēt, ka Dievs var saņemt no tevis? Vai tās ir tavas dusmas, iekāre, skaudība vai varbūt tava netīrība, nosodījuma vai baiļu sajūtas? Kā tas izskatītos, ja Jēzus lūgtu par tevi nevis pagātnē, bet tagadnē, kamēr tu ej šīm lietām cauri?