Kur lūgšana kļūst īstaParaugs

Otrā diena

Dievs dara vairāk nekā ceram

Lūgšanas galvenā problēma ir tā, ka uzskati par lūgšanu, visas tās labās lietas, ko baznīca māca par lūgšanu, studijas un pat mūsu lūgšanās pavadītais laiks, mums reti kad sniedz palīdzību, kad sastopamies ar cīņām. Ir viegli aizmirst patiesību par lūgšanu, kad ir grūti lūgt. Mēs piekrītam visam, ko Dievs ir izdarījis, lai mūs izglābtu, bet kad esam lūgšanā mēs to visu aizmirstam un domājam, ka Viņš sagaida, lai mēs saņemamies un kļūstam par labiem lūdzējiem. Šādos brīžos ir vajadzīgs kas vairāk par labiem atgādinājumiem – mums ir vajadzīgi norādījumi, kā palikt patiesībā.

Mēs jau esam atzinuši, ka daļa no labās vēsts par lūgšanu ir tā, ka Dievs mūs satiek uz patiesības pamata, atgādinot mums, ka Viņš saprot, ka mēs nezinām, kā lūgt. Mēs varam dziļi ievilkt elpu un atviegloti nopūsties. Dievs zina. Dievs saprot. Mēs aptveram, ka Dievs mums ir devis augsto priesteri Jēzu, kurš mūs ieved Tēva klātbūtnē un mēs tur neesam vieni. Jēzus tur ir kopā ar mums, Viņš, kurš mūs ir apklājis un nesis caur Savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, lai mēs saņemtu Dieva klātbūtni. Bet Dievs piedāvā vēl vairāk.

Lai gan es apzinos visas labās lietas par lūgšanu, kad es cenšos pastāvēt tajā, man bieži vien ir sajūta, ka es pati daru visu smago darbu. Ir sajūta, ka lūgšana ir kaut kas, kas man ir jādara. Varbūt tu sastopies ar līdzīgu cīņu. Varbūt lūgšana ir kaut kas, ko tu apzinies, tev biežāk vajadzētu darīt, taču ne vienmēr tas izdodas. Šeit atklājas mūsu problēma. Kad lūgšana ir kaut kas, ko mēs domājam, ka mums būtu jādara, vai darbība, kas atkarīga no mums, mēs tik pat ātri atskāršam, ka tas nav kaut kas, ko mēs mēdzam darīt. Bet kā būtu, ja es tev teiktu, ka lūgšana galīgi nav par to? Kā būtu, ja es tev teiktu, ka lūgšana ir kaut kas, kur mums jāieiet? Daļa no labajām ziņām par lūgšanu ir tā, ka, pirms tu izsaki kaut vienu vārdu, tu tiec aicināts uz kaut ko, kas jau tevis dēļ ir izdarīs un noticis. Pat mūsu cīņā par laiku lūgšanai, Dievs satiek mūs mūsu vājumā.

Kā minēts vakardienas pārdomās, Pāvils mums saka, ka Gars ir sūtīts mūsu dvēselēs. Pāvils pasludina, ka "Gars pats aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām". Gars aizlūdz par tevi no taviem sirds dziļumiem. Gars redz visas tās jomas, par kurām tev ir grūti rūpēties. Gars zina tavas dziļākās sāpes, salauztību un izmisumu. Gars neskatās uz tām no tālienes, bet ir nolaidies tajās vietās un pazīst vēl personīgāk nekā tu pats. Gars ir klātesošs tavās visdziļākajās vietās.

Mums kas līdzīgs tiek stāstīts par dēlu. Dēls "vienmēr iestājas par mums lūgšanās" Tēva klātbūtnē. Pirms mēs izsakām kādu vārdu lūgšanā, Gars nopūšas par mūsu dziļākajām sāpēm ar bezvārdu nopūtām, un Dēls stāv Tēva priekšā mūsu vārdā un lūdz par mums. Mūsu pašu vārdi ir savīti ar Viņa vārdiem. Mūsu pašu lūgšana savīta ar Viņa lūgšanām. Kad mēs lūdzam un mūsu lūgšanas paceļas līdz Tēva tronim, mēs ieejam Dēla un Svētā Gara aizlūgšanās par mums.

Kā Dēla un Svētā Gara aizlūgšana maina to, kā tu lūdz? Ja Dievs jau ir lūdzis tos vārdus, ko tu baidies izteikt, ja Tēvs patiešām zina visu, kas mums nepieciešams, pat pirms mēs lūdzam (Mt.ev.6:8), tad kāpēc mums ir tik grūti kādas lietas nest Viņa priekšā? Kā tas būtu ja mēs vienkārši "nodotu" sevi (Rom. 6:13) Dievam, paļaujoties uz Viņa darbu un pat paļaujoties uz to, ka pietiek ar Viņa lūgšanām?