Kur lūgšana kļūst īstaParaugs

Pirmā diena

Uzklausīt labo vēsti par lūgšanu

Kad es atskatos uz savu lūgšanu dzīvi, secinu, ka daudz reizes esmu uztraukusies par to Kā es lūdzu. Kādā brīdī es nonācu pie pārliecības, ka tas, ko Dievs no manis gribēja, ir būt labai lūdzējai. Tad, kad man tas neizdevās – kad es aizdomājos par ko citu vai es vienkārši aizmigu – es jutos vainīga par to, ka neesmu labāka, un sakaunējos par sevi Dieva priekšā.

Tieši šajās cīņās mums ir jāatklāj, kas tad ir tās lūgšanas labās ziņas. Pāvils Romiešiem raksta 8:26: "Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām." Bībelē mums atklāj, ka mēs nezinām, kā mums patiesi vajadzētu lūgt. Padomā par to. Kad Dievs domā par tevi un tavu spēju lūgt, Dievs rēķinās ar to, ka tu nezini, kā lūgt. Viņš to zina un Viņš to saprot.

Bet, ja mēs pie tā apstātos, tas būtu nedaudz nomācoši. Tas, ka Dievs apliecina, ka mēs nezinām, kā lūgt, mūs iedrošina. Es atrodu mierinājumu tajā, ka Dievs to zina un saprot. Bet Dievs neapstājas tikai pie mūsu saprašanas. Dievs ir kaut ko izdarījis lietas labā! Ebrejiem 4:14-16 ir teikts, ka Jēzū mums ir liels augstais priesteris, kurš saprot mūsu kārdināšanas - kurš ir kārdināts tāds, kādi mēs esam, tikai palicis bez grēka - un, kurš gājis caur debesīm. Mūsu augstais priesteris ir apsēdies pie paša Dieva labās rokas, "aiz priekškara" kā "mūsu dvēseles enkurs" (Ebr. 6:19). Tāpēc mums ir pārliecība, ka varam "tuvoties Viņa žēlastības tronim bez bailēm" (Ebr. 4:16).

Mūsu drosme nav balstīta uz to, cik labi mēs lūdzam Dievu. Mūsu pārliecība nebalstās uz mūsu spēju, gudrības, zināšanu vai savas labestības pamata. Mēs varam tuvoties Tēvam, pateicoties tam, ko Jēzus ir izdarījis mūsu labā. Iemesls, kāpēc šī ziņa ir tik laba, ir tas, ka mēs varam tikt attīrīti Dieva klātbūtnē, jo mūsu pašu labestība, gudrība vai uzticība nesasniedz Dieva klātbūtni. Kristus mūsu labā ir sasniedzis visu. Kristus mūs izglāba nevis mūsu labestības, bet mūsu grēka dēļ, Viņš nomira par mums (Rom. 5:8).

Kad tu pavadi laiku lūgšanā, apdomā, kas notiek tavā sirdī, kad nākamo reizi lūgšanā piedzīvo, cik "slikti" to lūdz. Vai tu sajūti neapmierinājumu, kad atkal dod Dievam apsolījumu būt labāks lūdzējs, censties vairāk, bet tev tas neizdodas? Vai tu izjūti kaunu lūgšanā, jo nevari atpūsties patiesībā, ka Dievs zina, ka tu nezini, ko mums būs lūgt un kā? Kā tavas lūgšanas varētu izmainīties, ja nākamo reizi, kad piedzīvo neveiksmi, tu to nestu Dieva priekšā, zinot, ka Dievs, kurš par tevi rūpējas, zina to, ka tu nesaproti, ko un kā lūgt?