Empātijas izrādīšanaParaugs

Kad Jēzum nevajadzēja raudāt 

Viena no lietām, kas padara Jēzu tik ievērojamu, ir fakts, ka Viņš atstāja Debesu pilnību, lai nāktu mums palīgā uz Zemes. Viņš piedzima, kā cilvēks, un piedzīvoja grūtības, kas ir ar to saistītas. Un tāpēc Viņš varēja izjust empātiju pret apkārtējiem cilvēkiem.

Jāņa ev. 11. nodaļa stāsta par dažiem tuviem Jēzus draugiem. Viņš bija pieķēries brāļa un māsu trijotnei — Marijai, Martai un Lācaram. Patiesībā Jāņa 11:5 mums ir teikts, ka Jēzus viņus mīlēja. Ārpus tām attiecībām, kādas Jēzum bija ar Saviem mācekļiem, šie trīs, iespējams, bija Viņa tuvākie draugi. Tāpēc mums šķistu loģiski, ka tad, kad Jēzus saņēma ziņu, ka Lācars ir slims, Viņš steigtos nekavējoties, pareizi? Bet nē. Viņš nenāca 2 dienas. Šīs divas dienas Marijai un Martai bija sirdi plosošas. 

Bet visu laiku Jēzus zināja Dieva plānu. Viņš zināja, ka Lācara slimība “nav uz nāvi” (Jāņa ev. 11:4 RT) un ka Viņš “viņu pamodinās” (Jāņa ev. 11:11 RT). Jēzus nesatraucās, ka Lācars ir bijis kapā jau četras dienas. Viņš redzēja visu attēlu jau no sākuma un beidzot, pareizajā laikā, devās ceļojumā, lai redzētu Martu un Mariju. Lūk, vārdu apmaiņa starp Jēzu un Mariju:

Kad Marija sasniedza vietu, kur bija Jēzus, un ieraudzīja Viņu, viņa nokrita pie Viņa kājām un sacīja: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Kad Jēzus redzēja viņu raudam un jūdus, kas bija nākuši kopā ar viņu, arī raudam, Viņš bija dziļi aizkustināts garā un noskuma. “Kur jūs esat viņu likuši?” Viņš jautāja. Tie saka: “Kungs, nāc un redzi!" Jēzus raudāja. Jāņa ev. 11:32-35

Jēzus raudāja. Īsākais pants visā Bībelē, tomēr tik labi mūsu Pestītāju raksturojošs Tas pastiprina to, ka Jēzus bija pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. Viņš zināja, ka Lācars nepaliks miris un ka Viņa sekotāju dzīves pēc šī nekad vairs nebūs tādas pašas. Tomēr Viņš raudāja. Viņš juta viņu sāpes un juta savējās. 

Dažreiz dzīvē mēs esam liecinieki grūtām situācijām. Mēs vērojam, kā kāds cieš, bet esam pārliecināti, ka otrā pusē viņi iznāks labāki. Tas varētu būt draugs, kuram palīdzam, vai bērns, kuru audzinām. Mēs redzam kopainu un pat labi saprotam iznākumu. Bet šajos brīžos, tā vietā, lai mēģinātu visu padarīt labāku, mums uz brīdi ir jāapstājas un jāpasēž diskomfortā kopā ar cilvēku, kuram sāp. Mūsu Glābējs tā darīja. 

Empātija iedveš dzīvību cilvēka dziedināšanā. Būsim cerības elpa kādam, kurš vienkārši ir jāredz viņa tumsā.