PIRMĀ MOZUS 8
8
1Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus kustoņus, kas bija ar viņu šķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās.
2Dzelmju avoti un debesu logi aizvērās, un lietus mitējās līt no debesīm.
3Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, šurpu turpu noskriedami.
4Un šķirsts septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā nolaidās uz Ararata kalniem.
5Bet ūdeņi, šurp un turp bēgot, notecēja līdz desmitajam mēnesim. Bet desmitā mēneša pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes.
6Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra šķirsta logu, ko bija taisījis,
7Un izlaida kraukli. Tas laidās, šurp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū.
8Tad viņš izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu šķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrējuši zemes virsū.
9Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās šķirstā pie viņa, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemi. Viņš izstiepa savu roku, satvēra to un ienesa pie sevis šķirstā.
10Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta.
11Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un, lūk, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši.
12Tad viņš gaidīja vēl nākošās septiņas dienas un izlaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa.
13Un notika seši simti pirmajā gadā pirmā mēneša pirmajā dienā, ka ūdeņi bija izsīkuši zemes virsū; tad Noa noņēma šķirsta jumtu un redzēja, ka zemes virsa bija apžuvusi.
14Otra mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija nožuvusi.
15Un Dievs teica uz Nou:
16„Izej no šķirstā, tu un tava sieva, tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi.
17Un visi dzīvnieki, kādi vien ir ar tevi, visi radījumi: putni, zvēri, rāpuļi, kas rāpo pa zemi, lai iznāk tev līdzi ārā, un lai kustas zemes virsū, un augļojas, un vairojas zemes virsū.“
18Tad Noa izgāja, un viņa dēli, viņa sieva un viņa vedeklas kopā ar viņu.
19Un visi dzīvnieki, visi rāpuļi un visi putni, viss, kas vien kustas virs zemes, pēc viņu kārtām iznāca no šķirsta ārā.
20Un Noa uzcēla tam Kungam altāri un paņēma no ikviena šķīsta dzīvnieka un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra.
21Kad tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja uz sevi: „Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo radību, kā Es to esmu darījis.
22Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.“
Currently Selected:
PIRMĀ MOZUS 8: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.