SALAMANS MĀCĪTĀJS 2
2
1Tad es domāju pie sevis savā sirdī: „Nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi!“ Bet redzi, arī tas bija niecība.
2Par smiešanos man bija jāsaka: „Tu esi neprātīga!“ Un par prieku: „Kam tu deri?“
3Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts pilnā apziņā paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais, un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.
4Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna kalnus.
5Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus.
6Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem.
7Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī dzimta apkalpes saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja lieli ganāmpulki liellopu un sīklopu lielākā daudzumā kā jebkādam no visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē.
8Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas, un, —kas mēdz būt cilvēku galvenās iekāres priekšmets, —sievas sievu galā.
9Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība.
10Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.
11Bet kad nu es pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad—ak vai—viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.
12Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts.
13Un tad es nācu pie ieskata, ka gudrība ir labāka nekā neprātība un ka gaisma ir labāka nekā tumsa.
14Gudrajam acis ir galvā, bet nepraša staigā tumsībā; taču tai pašā laikā es arī atzinu, ka viņiem abiem ir vienāds Liktenis.
15Tad es domāju pie sevis, savā sirdī: „Ja nu man ir tāds pats liktenis kā neprašam, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības?“ Un tā es biju spiests pats sev sacīt: „Arī tas viss ir niecība!“
16Jo gudro tāpat nepiemin mūžīgi kā neprašu, un kas tagad ir, tas nākošās dienās viss tiks aizmirsts. Ak jā—gudrais taču nomirst tāpat kā nepraša!
17Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību, jo es turēju par ļaunu visu to rosmi, kas noris zem saules; jā, viss ir niecība un vēja ķeršana!
18Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, io man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis.
19Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība.
20Un tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā visu to veltīgo pūļu dēļ, ko es zem saules biju izšķiedis.
21Jo notiek tā, ka kāds cilvēks savu darbu ur uzcītīgi darījis ar gudrību, izpratni un apsvērtu lietderības izjūtu un tomēr viņam sava darba ieguvums ir jāatstāj kādam citam, kas gar to nemaz nav pūlējies. Arī te paužas visu lietu niecīgums, un tāds stāvoklis būtībā ir liels ļaunums.
22Jo kads tad labums ir cilvēkam no visām viņa pūlēm un no viņa gara centības, kam viņš veltījis zem saules tik daudz spēka?
23Visas viņa dienas taču ir ciešanu pilnas, viņa darbs ir pretīguma caurausti sirdēsti, un arī naktī viņa gars neatrod mieru. Arī tas ir niecība.
24Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm? Bet es esmu atzinis, ka arī tas atkarīgs no Dieva rokas.
25Tiešām—kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa līdzdalības?
26Jo kādam cilvēkam, uz ko Viņam ir labs prāts, Dievs dod gudrību, atziņu dziļumu un prieku, bet grēciniekam Viņš piešķip grūto darbu visu savākt un sakrāt kopā un pēc tam atstāt tam, uz ko Dievam ir labs prāts. Arī tas ir niecīgums un tukša vēja ķeršana.
Currently Selected:
SALAMANS MĀCĪTĀJS 2: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.