Kad ticība neiztur: 10 dienas meklējot Dievu šaubu ēnāParaugs

Ja ticības dzīve ir kā mājas, tad šaubas ir kā ceļš, kas mums jānoiet, lai tur nokļūtu. Protams, ceļā netrūkst dažādu izaicinājumu: slazdi, vientulība, bailes, bažas, jautājumi. Angļu vārds question (latviski - "jautājums") ir cēlies no latīņu vārda quaerere, kas ir pamatā arī angļu vārdam quest ("meklēšana" jeb "kvests"). Kvestu, kā jau jebkuru piedzīvojumu, pavada dažādi šķēršļi. Ikvienam aicinājumam ir maksa. Kalnos kāpšana ir nogurdinoša. Ielejas ir mokoši izturamas. Lielākajai daļai cilvēku tāda liksies došanās mājup. Citiem, ko pazīstu (un apskaužu), klājas daudz vieglāk. Ceļš mājup ir kā plata četru joslu autostrāde - ielec tikai mašīnā un jau esi mājās. Dažiem, tāpat kā man, tas ir piedzīvojumiem bagāts maršruts.

Taču, jebkurā gadījumā, mēs tuvojamies mājām.

Un, jebkurā gadījumā, mēs neesam vieni. . . .

Mēs esam apmulsuši un vientuļi, meklēdami jēgu, izmisīgi rokamies cauri drazām. Mums ir iedoti divi rīcības scenāriji. Vienā teikts, ka nekam nav jēgas. Viss, kas notiek, ir nejaušības rezultāts. Notiek visādi. Un, starp citu, tu pats arī esi radies nejaušības rezultātā.

Taču Jēzus mums sniedz citu rīcības scenāriju. Viņš saka, ka dzīvei ir jēga. Un visam, kas notiek saistībā ar tevi - gaisam tavās plaušās, sirdij tev krūtīs, tavām asarām, bailēm un sapņiem, ir nozīme. Viņš sola, ka valdīs taisnība, žēlsirdība triumfēs, viss sagrautais tiks atjaunots. Un Viņš aicina mūs pievienoties Viņam vislabākajā mums zināmajā veidā.

Daži to uzskata par fantāziju. Un, kas zina, varbūt viņiem ir taisnība. Varbūt mēs esam trakie un tie, kas maldās. Tomēr es savu dzīvi labāk dzīvotu cerībā, meklējot brīnišķīgo Dievu, nekā sāpēs un tukšumā bezdievīgā pasaulē.

Es ticu, ka eksistence ir kas vairāk nekā akla, neiejūtīga vienaldzība.

Es ticu Dievam, kurš mūs ir radījis, mīlējis, atdevis sevi par mums un turpina mūs neatlaidīgi, nepielūdzami, mīloši vilkt pie sevis.

Es ticu, ka dzīvei ir jēga.

Es ticu, ka nāvei nepieder pēdējais vārds uz šīs zemes.

Es ticu galējai realitātei un. . . tā ir pārpilna ar dzīvību, skaistumu, krāsām un dziļumu.

Es ticu, ka šaubas ir daļa no cilvēcības. Tā mūs nospriego, ievaino mūs, bet pēc tam - ja mēs tam ļaujamies - tā ved mūs pretim dziļākai ticībai.

Es ticu, ka pat, ja saule aptumšojas, tā atkal atgriezīsies. Kulminācija beigsies. Pasaule tad var izskatīties citādi , bet tādi esam arī mēs. 

Un es ticu, ka mūsos bez matērijas ir vēl kas cits.