PIRMĀ MOZUS 31
31
1Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: „Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš ir sev sagādājis visu šo bagātību.“
2Un Jēkabs vēroja no Lābana sejas, ka tas nebija pret viņu tāds, kā vakar un aizvakar
3Un tas Kungs sacīja Jēkabam: „Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts ļaudīm, tad Es būšu ar tevi.“
4Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rāhelei un Leai nākt pie viņa uz lauka pie viņa sīklopiem.
5Un viņš sacīja tām: „Es esmu vērojis jūsu tēva seju, ka tā vairs nav tāda, kā vakar un aizvakar pret mani; mana tēva Dievs ir ar mani.“
6Un viņš sacīja: „Jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam.
7Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reizēm, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt.
8Ja viņš kādreiz teica: Lāsainie lai ir tava alga, tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet ja viņš teica: Raibie lai ir tava alga, visiem atnesās raibi jēri un kazlēni.
9Tā Dievs ir atņēmis visu mantību jūsu tēvam un devis man.
10Un notika ap avju apiešanās laiku, kad es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi.
11Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! Un es teicu: Te es esmu.
12Un viņš sacīja: Atver savas acis un skaties; visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi, jo es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis.
13Es esmu tas Dievs, tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē.“
14Un Rāhele un Lea atbildēja viņam: „Vai mums ir vēl kāds mantojums jeb kāda daļa mūsu tēva namā?
15Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu.
16Un visa bagātība, kādu Dievs licis atraut mūsu tēvam, tagad ir mūsu un mūsu bērnu. Tad nu visu, ko Dievs tev sacījis, to dari.“
17Un Jēkabs cēlās un uzsēdinājasavus bērnus un savas sievas uz kamieļu mugurām.
18Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu īpašumu, kādu tas biia ieguvis, ganāmpulkus, kādus tas Mezopotamijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva īzāka uz Kānaāna zemi.
19Bet kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rāhele nozaga terafīmu,#31.19 t.i. Majas dievekli. kāds bija viņas tēvam.
20Un Jēkabs pievīla aramieti Lābanu, jo neko neteica tam par savu bēgšanu.
21Un viņš bēga līdz ar visu, kas tam bija, un cēlās, un pārgāja upei pāri, un virzījās uz Gileāda kalniem.
22Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis.
23Tad viņš paņēma savus ciltsbrāļus un dzinās viņam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna.
24Un Dievs tuvojās aramietim Lābanam sapnī, nakts laikā, un sacīja: „Sargies runāt ar Jēkabu ko citu kā labu.“
25Un Lābans panāca Jēkabu, kad Jēkabs savu telti bija uzcēlis Gileāda kalnā. Tad arī Lābans ar saviem radiem nostiprināja savu telti Gileāda kalnā.
26Un Lābans teica Jēkabam: „Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kapa gūsteknes?
27Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to paziņojis; es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām.
28Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnu bērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis.
29Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev ļaunu darītu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: Sargies ar Jēkabu runāt citu kā vienīgi labu.
30Bet tagad: Labi, „u esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manu dievu?“
31Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: „Es baidījos, jo es domāju, ka tu man tik ar varu neatņem savas meitas.
32Pie kā tiek atrasts tavs dievs, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātienē pārmeklē to, kas man ir, un paņem to sev.“ Bet Jēkabs nezināja, ka Rāhele ir tā zagle.
33Un Lābans iegāja Jēkaba teltī un Leas teltī un abu kalpoņu teltīs, un viņš tur nekā neatrada; un viņš iznāpa no Leas telts un bija patreiz ceļā uz Rāheles telti.
34Un Rāhele bija paņēmusi terafīmu un ielikusi to kamieļa seglos un pati uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans iztaustīja visu telti un nevarēja to atrast.
35Bet viņa sacīja savam tēvam: „Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievietei mēdz būt.“ Un viņš meklēja, bet nevarēja terafīmu atrast.
36Un Jēkabs sadusmojās un uzbruka Lābanam. Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: „Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojies, ka tu man dzenies pakaļ?
37Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un tavu brāļu priekšā, lai tie izšķiŗ, kam taisnība.
38Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu apēdis.
39Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis, jo no manas rokas tu to atprasīji, vai nu dienā tas bija zudis, vai naktī.
40Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani saēda dienā, bet aukstums naktī. Bet miegs bēga no manām acīm.
41Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām, abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu esi pārgrozījis.
42Ja nebūtu bijis mana tēva Ābrahāma Dievs un tas, ko īzāks bīstas, bijis ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.“
43Un Lābans atbildēja un sacīja Jēkabam: „Šīs meitas ir manas meitas, šie bērni mani bērni, un šie sīklopi mani lopi; un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es darīšu šodien savām meitām un viņu bērniem, kujrus tās ir dzemdējušas?
44Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un tevi.“
45Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas zīmi.
46Un Jēkabs sacīja saviem ciltsbrāļiem: „Salasiet akmeņus!“ Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes.
47Un Lābans to nosauca par Jegar-Sahaduta, bet Jēkabs to nosauca par Galedu.
48Un Lābans sacīja: „Šī kaudze lai ir par liecibu šodien starp mani un tevi,“ kāpēc tas to nosauca vārdā Galeda
49Un arī Micpa, tāpēc ka tas sacīja: „Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, ja mēs neredzamies.
50Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām, vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām meitām, kur neviena nav klāt, tad skaties: Dievs ir liecinieks mūsu vidū.“
51Un Lābans sacīja Jēkabam: „Redzi, šo kaudzi un šo piemiņas akmeni, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi:
52Liecinieces ir šī kaudze un šī maseba, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu Jaunu.
53Ābrahāma Dievs un Nachora Dievs lai ir soģis starp mums, mūsu tēvu Dievs!“ Un to Jēkabs apzvērēja pie tā, ko īzāks, viņa tēvs, bijās.
54Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.
Currently Selected:
PIRMĀ MOZUS 31: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
PIRMĀ MOZUS 31
31
1Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: „Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš ir sev sagādājis visu šo bagātību.“
2Un Jēkabs vēroja no Lābana sejas, ka tas nebija pret viņu tāds, kā vakar un aizvakar
3Un tas Kungs sacīja Jēkabam: „Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts ļaudīm, tad Es būšu ar tevi.“
4Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rāhelei un Leai nākt pie viņa uz lauka pie viņa sīklopiem.
5Un viņš sacīja tām: „Es esmu vērojis jūsu tēva seju, ka tā vairs nav tāda, kā vakar un aizvakar pret mani; mana tēva Dievs ir ar mani.“
6Un viņš sacīja: „Jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam.
7Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reizēm, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt.
8Ja viņš kādreiz teica: Lāsainie lai ir tava alga, tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet ja viņš teica: Raibie lai ir tava alga, visiem atnesās raibi jēri un kazlēni.
9Tā Dievs ir atņēmis visu mantību jūsu tēvam un devis man.
10Un notika ap avju apiešanās laiku, kad es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi.
11Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! Un es teicu: Te es esmu.
12Un viņš sacīja: Atver savas acis un skaties; visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi, jo es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis.
13Es esmu tas Dievs, tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē.“
14Un Rāhele un Lea atbildēja viņam: „Vai mums ir vēl kāds mantojums jeb kāda daļa mūsu tēva namā?
15Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu.
16Un visa bagātība, kādu Dievs licis atraut mūsu tēvam, tagad ir mūsu un mūsu bērnu. Tad nu visu, ko Dievs tev sacījis, to dari.“
17Un Jēkabs cēlās un uzsēdinājasavus bērnus un savas sievas uz kamieļu mugurām.
18Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu īpašumu, kādu tas biia ieguvis, ganāmpulkus, kādus tas Mezopotamijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva īzāka uz Kānaāna zemi.
19Bet kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rāhele nozaga terafīmu,#31.19 t.i. Majas dievekli. kāds bija viņas tēvam.
20Un Jēkabs pievīla aramieti Lābanu, jo neko neteica tam par savu bēgšanu.
21Un viņš bēga līdz ar visu, kas tam bija, un cēlās, un pārgāja upei pāri, un virzījās uz Gileāda kalniem.
22Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis.
23Tad viņš paņēma savus ciltsbrāļus un dzinās viņam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna.
24Un Dievs tuvojās aramietim Lābanam sapnī, nakts laikā, un sacīja: „Sargies runāt ar Jēkabu ko citu kā labu.“
25Un Lābans panāca Jēkabu, kad Jēkabs savu telti bija uzcēlis Gileāda kalnā. Tad arī Lābans ar saviem radiem nostiprināja savu telti Gileāda kalnā.
26Un Lābans teica Jēkabam: „Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kapa gūsteknes?
27Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to paziņojis; es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām.
28Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnu bērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis.
29Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev ļaunu darītu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: Sargies ar Jēkabu runāt citu kā vienīgi labu.
30Bet tagad: Labi, „u esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manu dievu?“
31Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: „Es baidījos, jo es domāju, ka tu man tik ar varu neatņem savas meitas.
32Pie kā tiek atrasts tavs dievs, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātienē pārmeklē to, kas man ir, un paņem to sev.“ Bet Jēkabs nezināja, ka Rāhele ir tā zagle.
33Un Lābans iegāja Jēkaba teltī un Leas teltī un abu kalpoņu teltīs, un viņš tur nekā neatrada; un viņš iznāpa no Leas telts un bija patreiz ceļā uz Rāheles telti.
34Un Rāhele bija paņēmusi terafīmu un ielikusi to kamieļa seglos un pati uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans iztaustīja visu telti un nevarēja to atrast.
35Bet viņa sacīja savam tēvam: „Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievietei mēdz būt.“ Un viņš meklēja, bet nevarēja terafīmu atrast.
36Un Jēkabs sadusmojās un uzbruka Lābanam. Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: „Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojies, ka tu man dzenies pakaļ?
37Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un tavu brāļu priekšā, lai tie izšķiŗ, kam taisnība.
38Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu apēdis.
39Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis, jo no manas rokas tu to atprasīji, vai nu dienā tas bija zudis, vai naktī.
40Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani saēda dienā, bet aukstums naktī. Bet miegs bēga no manām acīm.
41Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām, abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu esi pārgrozījis.
42Ja nebūtu bijis mana tēva Ābrahāma Dievs un tas, ko īzāks bīstas, bijis ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.“
43Un Lābans atbildēja un sacīja Jēkabam: „Šīs meitas ir manas meitas, šie bērni mani bērni, un šie sīklopi mani lopi; un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es darīšu šodien savām meitām un viņu bērniem, kujrus tās ir dzemdējušas?
44Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un tevi.“
45Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas zīmi.
46Un Jēkabs sacīja saviem ciltsbrāļiem: „Salasiet akmeņus!“ Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes.
47Un Lābans to nosauca par Jegar-Sahaduta, bet Jēkabs to nosauca par Galedu.
48Un Lābans sacīja: „Šī kaudze lai ir par liecibu šodien starp mani un tevi,“ kāpēc tas to nosauca vārdā Galeda
49Un arī Micpa, tāpēc ka tas sacīja: „Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, ja mēs neredzamies.
50Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām, vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām meitām, kur neviena nav klāt, tad skaties: Dievs ir liecinieks mūsu vidū.“
51Un Lābans sacīja Jēkabam: „Redzi, šo kaudzi un šo piemiņas akmeni, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi:
52Liecinieces ir šī kaudze un šī maseba, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu Jaunu.
53Ābrahāma Dievs un Nachora Dievs lai ir soģis starp mums, mūsu tēvu Dievs!“ Un to Jēkabs apzvērēja pie tā, ko īzāks, viņa tēvs, bijās.
54Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.
Currently Selected:
:
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.