Upurētais dēls

Denijs Saavedra

“Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.” – 1. Mozus 22:8 (RT)

Vai atceries no mūsu vakardienas stāsta, kā Dievs deva Ābrahāmam šo trako solījumu, ka Viņš dos viņam dēlu, kaut arī viņš jau bija vecs vīrs? Un zini, ko? Šis solījums piepildījās! 

Ābrahāmam bija dēls, vārdā Īzāks. Taču Ābrahāma stāsts ar to nebeidzas. Kādu dienu Dievs lūdza viņu izdarīt kādu ļoti grūtu uzdevumu. Dievs lūdza Ābrahāmu paņemt savu dēlu, kuru viņš tik ļoti mīlēja, un doties uz kalnu, lai atdotu viņu Dievam kā upuri. Sajūta varētu būt līdzīga tad, ja vecāki tevi lūgtu paņemt tavu mīļāko rotaļlietu un atdot to prom, lai nekad vairs to neredzētu. 

Ābrahāms droši vien brīnījās, kas Dievam ir padomā. Kā gan Viņš varēja lūgt viņam darīt ko tādu? Ābrahāms taču bija tik ilgi gaidījis savu dēlu Īzāku! Bet Dievs vienmēr tur Savus solījumus, un Viņš taču teica, ka reiz pienāks diena, kad Ābrahāmam būs liela ģimene. 

Lai gan Ābrahāms nesaprata, viņš paļāvās uz Dievu un ticēja, ka Īzāka vietā Viņš kā upuri nodrošinās jēru. Un Viņš to arī izdarīja! Tā kā Ābrahāms tik ļoti ticēja Dievam, Dievs viņam sacīja: "Tāpēc, ka tu Mani paklausīji, Es tevi svētīšu.” 

Dažreiz ir grūti saprast, kāpēc Dievs dara to, ko Viņš dara. Bet ir trīs lietas, uz kurām mēs vienmēr varam paļauties: Dievs mūs mīl, Viņš ir labs un vienmēr tur Savus solījumus.