Kristus augšāmcelšanās lietaParaugs

Atbilde par augšāmcelšanos kritiķiem

Viens no kritiķu apgalvojumiem par Kristus augšāmcelšanos ir tāds, ka "Kristus patiesībā nenomira pie krusta!" Šī apsūdzība ir kļuvusi pazīstama kā "Ģīboņa teorija" (Swoon theory). Teorija apgalvo, ka Jēzus bija zaudējis samaņu vai noģībis no spēku izsīkuma, sāpēm un pārmērīga asins zuduma. Turklāt, kad Viņš tika guldīts kapā, Viņš kaut kā atdzīvojās kapa vēsuma vai mitruma dēļ. Vēlāk, atgūstot samaņu, Viņš iznāca un parādījās saviem mācekļiem, kuri kļūdaini domāja, ka Viņu skolotājs ir augšāmcēlies no mirušajiem!

Pretarguments šai teorijai ir fakts, ka saskaņā ar romiešu tradīcijām, tam karavīram, kurš izpildīja nāves sodu būtu jāmaksā ar savu dzīvību, ja ieslodzītais izbēgtu no viņa rokas. Turklāt, Evaņģēlijs apraksta papildus faktu. Jēzus bija miris pie krusta, un to apliecināja romiešu karavīrs, kurš ar šķēpu iedūra Jēzum sānos, kā rezultātā no Viņa sāna izplūda asinis un ūdens. Tikai pēc tam, kad tika sniegts šis apstiprinājums, karavīri uzskatīja, ka nav nepieciešams satriekt Jēzus apakšstilbu kaulus, lai pasteidzinātu Viņa nāvi, jo pierādījums par Jēzus nāvi bija pārliecinošs.

Ģīboņa teorija izklausās diezgan ticama, līdz brīdim, kad sākam uzdot svarīgus jautājumus. A. Cik reāli ir tas, ka Jēzus būtu izdzīvojis trīs dienas mitrā kapā, bez pārtikas, ūdens un medicīniskās palīdzības? B. Vai Viņš būtu izdzīvojis, būdams cieši satīts ar svaidāmām zālēm piesūcinātos bēru autos? C. Vai Viņam pietiktu spēka pašam atbrīvoties no šiem bēru autiem? D. Vai viņš būtu varējis atgrūst smago akmeni no kapa ieejas un tajā pašā laikā tuvcīņā uzvarēt romiešu sargus, būdams tik smagi savainots? Pēc tam Viņam būtu jāmēro vairākas jūdzes basām kājām pa ceļu, kas bija pilns ar asiem akmeņiem? Šie un citi jautājumi apgāž ģīboņa teoriju.

Patiesībā šī teorija rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pat vācu kritiķis Dāvids Štrauss, kurš nepavisam netic, tam, ka Jēzus būtu augšāmcēlies, savā grāmatā "Jēzus dzīve: cilvēkiem" stājas pretim šai teorijai rakstīdams: "Nav iespējams, ka tāds cilvēks, kurš bija pusmiris, knapi iznācis no kapa, gājis cauri ciešanām, vājš un slims lavīdamies apkārt, kuram par visu visvairāk bija nepieciešama medicīniskā palīdzība, brūču pārsiešana, stiprināšana un aprūpe, jebkad būtu varējis radīt mācekļiem iespaidu, ka viņš ir uzvarējis nāvi un kapu; ka viņš bija dzīvības Princis, kas bija viņu turpmākās kalpošanas pamats. Šāda augšāmcelšanās būtu tikai vājinājusi iespaidu, ko Viņš bija atstājis uz saviem mācekļiem savā dzīvē un nāvē. Labākajā gadījumā tā būtu tāda skumja atbalss, bet nekādā gadījumā nebūtu tik radikāli nomainījis viņu sēras uz tik milzīgu entuziasmu vai paaugstinājis viņu pielūgsmes intensitāti.