Sagatavot mūsu sirdis Lieldienām: Garīgais gavēnisParaugs

"13. diena: Izsmiekls" Dāvids slīkst ciešanās (69. psalms pp. 2-4). Viņš brēc vientuļā agonijā, draugu un ģimenes atstumts, (p. 9) un ienaidnieku vajāts (p. 5). Viņa reputācija ir apdraudēta. Uzvarētājs, kura vārds reiz tika daudzināts ielās, tagad tiek izsmiets krogos (p. 13). Izraēla glābējs kliedz pēc glābiņa, bet nesaņem atbildi (p. 4). Sāpes, ko izjūtam, kad ir apdraudēta mūsu reputācija, ir ārkārtīgi mokošas. Neatkarīgi no tā, vai pārstāvam kultūru, kur ģimenes vārdam ir nozīme, vai esam individuālisti, kas cenšas iegūt sev labo slavu, vārds ir mūsu vizītkarte. Iznīcinot to, tiekam pakļauti pilna mēroga identitātes krīzei. Kādai atbildei tiekam kārdināti, kad tiek uzbrukts mūsu reputācijai? Vai cenšamies noslēpt savus trūkumus? Vai padodamies izmisumam? Vai nonākam (un novedam citus) līdz neprātam bezcerīgā tieksmē pēc perfektuma? Dāvids rīkojas pilnīgi citādi. Pat ciešanās Dāvida domas nav vērstas uz sevi. Viņu nenodarbina paša goda jautājums. Viņa rūpes ir par Dieva namu. Tās viņu sagrauž (p. 10). Godīgi atzīstot savus pārkāpumus, viņš lūdz, lai viņa muļķība neradītu papildus kaitējumu, apkaunojot Israēla Dievu vai tos, kas meklē viņu (pp. 6-7). Dāvids izsaka savu lūgumu, drosmīgi pamatojoties uz sava taisnīgā un visuzinošā Kunga nelokāmo mīlestību un uzticību. (p. 14). Īsāk sakot, viņš nodod sevi Dieva labās reputācijas varā. Pēc daudziem gadiem, tas, kurš tiek saukts par Dāvida Dēlu, ienāca Jeruzalemes templī Pashas svētkos, izdzenot no tā tirgotājus un naudas mijējus. Viņa mācekļi atminējās, ka ir rakstīts: "Dedzība par tavu namu mani aprij” (Jāņa 2:17). Šī sadursme izraisīja notikumus, kas savā kulminācijā radīja vislielāko cieņas zaudējumu, kādu vien var iztēloties. Visuma radītājs, uz krusta pazemots kā noziedznieks, lūdzās par saviem ienaidniekiem, piedāvājot tiem visus sava labā vārda sniegtos ieguvumus. Jēzū mēs mantojam mūžīgu reputāciju, ko nekad nevar aptraipīt. Lūgšana Kungs Jēzu Kristu, Dāvida Dēls, Dieva Dēls, mēs atzīstam, ka esam pārāk centušies paši izveidot sev vārdu un pārāk maz esam ņēmuši vērā to vārdu, ko tu esi mums devis. Tu, kura vārds ir pāri visiem vārdiem, esi ļāvis pilnībā atņemt sev labo slavu. Tu pazemoji pats sevi, pieņemdams kalpa veidu, un pacieti nežēlīgu izsmieklu no to puses, kam tu piedāvāji savu titulu. Caur šādu pilnīgu apmaiņu tu esi ierakstījis mūsu pierēs savu vārdu un neizdzēšami ierakstījis mūsu vārdus savā Dzīvības Grāmatā. Dod mums gudrību un ticību, kas vajadzīga, pazemīgi pieņemot tavu paaugstinājumu. Māci mūs caur Garu un vārdu augt kopā šajā labajā vārdā un tādējādi sākt atstarot tā iemiesotās īpašības. Tavai valstībai, tavā spēkā, tavam godam, Amen. Autortiesības (c) 2012, Atbrīvotāja prezbiterāņu draudze.