Habakuka 3
3
1Šī ir pravieša Habakuka dziedamā lūgšana. 2Kungs, es dzirdēju Tavu vēsti, mani māc bailes Tavu darbu priekšā. Gadu plūdumā īsteno Savu darbu un dari to gadu plūdumā arī visiem zināmu un skaidri saskatāmu! Dusmās atceries arī apžēlošanu! 3Dievs uzsāka Savas gaitas no Temanas, Svētais no Paranas kalniem. Viņa godība apklāja debesis, visa zeme bija pilna Viņa slavas. 4Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums, gaismas stari nāk no Viņa rokām, tur slēpjas Viņa vara. 5Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums. 6Kad Viņš apstājas, sakustas zeme; kad Viņš raugās uz tautām, tad tās krīt bailēs; kalni, kas no mūžības pastāv, pēkšņi sabirst drumslās, pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem, saplok un izlīdzinās; Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis. 7Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiāna telšu pārklāji. 8Vai pret upēm, ak, Kungs, ir iedegusies Tava bardzība vai Tavas dusmas pret ūdeņiem un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu Savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos? 9Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti. 10Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūra paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas. 11Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo Tavas lidojošās šautras un mirdz Tavs spīguļojošais šķēps. 12Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzībā Tu samin svešas tautas. 13Tu dodies uzbrukumā, lai izglābtu Savu tautu, lai izglābtu Savu svaidīto; Tu notriec jumtu bezdievīgā namam un atsedz pamatus klintij, uz kuras tas celts. 14Tu satriec ar Savām bultām viņu vadoņu galvas, kuri traucās šurp kā vētra, lai man uzbruktu, un gavilēja pārliecībā, ka viņi mani nabagu varēs mierīgi aprīt manā vienkāršajā paslēptuvē. 15Tu staigā ar Saviem zirgiem pa jūru, tur brāžas un šalc varenas ūdeņu plūsmas. 16Kad es to dzirdēju, nemiera trīsas izgāja caur manu miesu, un manas lūpas nodrebēja, atskanot balsij. Nāves bailes pārņēma mani, kaulos kļuva sajūtams ļenganums; es trīcēju visā savā ķermenī it kā savas bojā ejas stundā, bet man mierīgi ir jānogaida līdz nelaimes piemeklējuma dienai, kamēr pienāks klāt tā tauta, kas mums uzbruks. 17Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, 18tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! 19Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. - Nodziedāt stīgu mūzikas instrumenta pavadībā.
Currently Selected:
Habakuka 3: RT65
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965