Latvian - Latvijas Bībeles biedrība, 2012 (NT) Non-Drama

Latvian - Latvijas Bībeles biedrība, 2012 (NT)

New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.

Kad jau daudzi ir sākuši apkopot stāstus par notikumiem, kas norisinājušies mūsu vidū, kā tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki un vārda kalpi, tad, visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis, arī es atzinu par vajadzīgu tev, cienījamo Teofil, secīgi to izklāstīt, lai tu pārliecinātos, ka vārdi, kas tev mācīti, ir droši.

Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja kāds priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva bija Ārona pēcnācēja un viņas vārds – Elizabete. Un tie abi bija taisni Dieva priekšā un dzīvoja nevainojami pēc visiem Kunga baušļiem un likumiem. Tiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau krietni gados. Kad bija pienākusi Zaharijas kārta kalpot Dieva priekšā, pēc noteiktās priesteriskās kārtības viņam krita loze ieiet Kunga svētnīcā un kvēpināt; viss ļaužu pulks ārā kvēpināšanas stundā lūdza Dievu. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, nostājies pa labi no kvēpināšanas altāra. Kad Zaharija to ieraudzīja, viņš satrūkās un viņu pārņēma bailes. Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharija, tava lūgšana ir uzklausīta, tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu, un tu sauksi to vārdā Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Kunga priekšā, vīnu un reibinošu dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. Daudziem Israēla dēliem viņš liks atgriezties pie Kunga, viņu Dieva. Un tas staigās viņa priekšā Elijas garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno gudrībai, lai darītu ļaudis gatavus Kungam.” Zaharija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Es esmu vecs, un mana sieva jau krietni gados.” Eņģelis viņam atbildēja: “Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts tevi uzrunāt un nest tev šo prieka vēsti. Un, redzi, tu būsi mēms un nevarēsi parunāt līdz dienai, kad tas notiks, tādēļ ka tu neticēji maniem vārdiem, kuri savā laikā piepildīsies.” Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš tik ilgi kavējas svētnīcā. Un iznācis viņš nespēja tos uzrunāt, un tie noprata, ka viņš svētnīcā ir redzējis parādību; un viņš tiem rādīja zīmes un palika mēms. Kad viņa kalpošanas laiks bija pagājis, viņš atgriezās mājās. Pēc kāda laika viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus. Viņa sacīja: “Kungs man tā ir darījis šajās dienās – viņš mani ir uzlūkojis, lai atņemtu manu negodu ļaužu acīs.”

Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu Nācareti pie jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida nama, un jaunavas vārds bija Marija. Un, ienācis pie viņas, eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, izredzētā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas par sveicienu. Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos viņam Dāvida, viņa tēva, troni. Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.” Bet Marija jautāja eņģelim: “Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” Tad eņģelis viņai atbildēja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls. Un redzi, Elizabete, tava radiniece, pat viņa savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un viņa, kuru sauca par neauglīgu, ir jau sestajā mēnesī. Jo Dievam nekas nav neiespējams.” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Un eņģelis no viņas aizgāja.

Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.”

Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās.

Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņai piedzima dēls. Viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs ir parādījis lielu žēlsirdību viņai, un tie priecājās līdz ar viņu. Astotajā dienā tie atnāca bērnu apgraizīt un gribēja viņu nosaukt tēva vārdā par Zahariju. Bet viņa māte iebilda un teica: “Nē! Viņu sauks Jānis.” Tie viņai teica: “Tavos rados nav neviena, kas saukts tādā vārdā.” Un tie ar zīmēm jautāja viņa tēvam, kā viņš gribētu, lai bērnu nosauc. Palūdzis rakstāmo dēlīti, viņš uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un visi brīnījās. Tūlīt viņa mute atdarījās, mēle atraisījās, un viņš runāja, slavēdams Dievu. Tad bailes pārņēma visus kaimiņus, un visā Jūdejas kalnienē runāja par šiem notikumiem. Visi, kas to dzirdēja, savā sirdī prātoja, brīnīdamies: “Kas gan būs šis bērns?” Un Kunga roka bija ar viņu.

Viņa tēvs Zaharija, Svētā Gara piepildīts, pravietoja: “Lai slavēts Kungs, Israēla Dievs, jo viņš ir uzlūkojis savu tautu un devis tai pestīšanu, un viņš ir cēlis mums pestīšanas ragu sava kalpa Dāvida namā, kā viņš kopš sendienām ir runājis caur svēto praviešu muti: glābt mūs no ienaidniekiem, no visu to rokām, kas mūs ienīst, parādīt žēlsirdību mūsu tēviem un pieminēt savu svēto derību, zvērestu, ko viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, lai mēs, no ienaidniekiem izglābti, bez bailēm, svētumā un taisnīgumā viņam kalpojam visas sava mūža dienas. Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstā pravieti. Tu iesi Kungam pa priekšu sataisīt viņa ceļu, lai dotu viņa tautai pestīšanas atziņu caur grēku piedošanu mūsu Dieva sirds žēlsirdības dēļ. Tādēļ rīta zvaigzne mūs no augšienes uzlūkos, lai mirdzētu tiem, kas mīt tumsā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu kājas uz miera ceļa.” Un bērniņš auga un kļuva stiprs garā, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāparādās Israēla priekšā.

Poslouchat Lūkas 1