Priljubljene svetopisemske vrstice iz Evangelijs pēc Mateusa 26

Deli

Esit nūmūdā un lyudzatēs, ka naīkrystu kārdynōšonā; gors gon ir dedzeigs, bet mīsa ir vōja.

Muna dvēsele ir nūskumuse leidz nōvei, palicit šite un esit ar Mani nūmūdā.

Un pagōjis drusku tōļōk nu jim, pakryta uz vaiga un lyudzēs saceidams: Muns Tāvs, jo varams, šytys bikers lai paīt Maņ garum. Tūmār, na tai, kai Es grybu, bet tai, kai Tu (gribi).

Dzerit nu jō visi, jo šytys ir muns asnis (jaunō) Īstōdejuma, kurs tops izlīts par daudzejim grāku atlaisšonas dēļ.

Koleidz vēļ jī beja pi golda, Jezus, pajēmis maizi un jū pōrsvētejis lauze un deve mōceklim, saceidams: Jemit un ēdit, šitei ir muna Mīsa.

Tad, pajēmis bikeri, pateice un snēdze jim saceidams

Tad, atgōjis pi mōceklim, atroda jūs guļūt un saceja Pīteram: Tai, jyus navarējot pat vīnas stuņdes pabyut ar Mani nūmūdā.

Bet Es jums soku, ka nu šō laika vairs nadzeršu nu šytō veinūgōju augļa leidz tai dīnai, koleidz Es tū ar jums nu jauna dzeršu sova Tāva kēnestī.

Un tamā breidī aizdzīdōja gaiļs. Tad Pīteram īgōja prōtā Jezus vōrdi: Pyrms gaiļa dzīdōšonas, tu trejskōrteigi Manis aizalīgsi. Un izgōjis ōrā, jys gauži raudōja.

Celitēs, īsim! Raug, jau tyvojās muns nūdevējs!

Tūlaik Jezus jam saceja: Lic sovu zūbynu sovā vītā. Taču ikvīns, kas jims zūbynu, nu zūbyna zuss.