Jāņa atklāsmes 6:1-17
Jāņa atklāsmes 6:1-17 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tad es redzēju, ka Jērs atdarīja pirmo no septiņiem zīmogiem un dzirdēju pirmo no četrām dzīvajām būtnēm sakām kā pērkona balsī: nāc! Es redzēju, un raugi: balts zirgs, un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamais stops; viņam tika dots vainags, un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu. Kad Viņš atdarīja otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni sakām: nāc! Izgāja cits zirgs, ugunssārts, un tam, kas sēdēja zirgā, tika dots atņemt zemei mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens. Kad Viņš atdarīja trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni sakām: nāc! Es redzēju, un raugi: melns zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija svari rokā! Es dzirdēju kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: "Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Eļļu un vīnu tu nesamaitā!" Kad Viņš atdarīja ceturto zīmogu, tad es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi sakām: nāc! Es redzēju, un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds - nāve, tai sekoja elle, un tika dota vara pār ceturto tiesu zemes nokaut ar zobenu, ar badu, ar nāvi un ar zemes zvēriem. Kad Viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem. Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: "Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?" Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru un viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši. Un es redzēju, kad Viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemestrīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis, debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt negatavi augļi. Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām. Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, sacīdami kalniem un klintīm: "Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?"
Jāņa atklāsmes 6:1-17 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tad es redzēju, ka Jērs atdarīja pirmo no septiņiem zīmogiem un dzirdēju piimo no četrām dzīvām būtnēm sakām kā pērkona balsī: „Nāc!“ Es redzēju, un raugi: balts zirgs, un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamais stops: viņam tika dots vainags, un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu. Kad viņš atdarīja otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni sakām: „Nāc!“ Izgāja cits zirgs, ugunssārts, un tam, kas sēdēja zirgā, tika dots atņemt zemei mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens. Kad viņš atdarīja trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni sakām: „Nāc!“ es redzēju, un raugi—melns zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija svari rokā! Es dzirdēju kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: „Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Eļļu un vīnu tu nesamaitā!“ Kad viņš atdarīja ceturto zīmogu, tad es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi sakām: „Nāc!“ Es redzēju, un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds—nāve, tai sekoja elle, un tika dota vara pār ceturto tiesu zemes nokaut ar zobenu, ar badu, ar mēri un ar zemes zvēriem. Kad viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem. Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: „Cik ilgi, svētais, patiesīgais valdītāj, tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?“ Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru uri viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši. Un es redzēju, kad viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemes trīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis, Debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi. Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām. Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, Sacīdami kalniem un klintīm: „Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi viņu lielā dusmu dienā! Kas varētu pastāvēt?“
Jāņa atklāsmes 6:1-17 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un es redzēju, ka Tas Jērs vienu no zīmogiem atdarīja, un dzirdēju vienu no četriem dzīviem sakām kā ar pērkona balsi: nāc un lūko! Un es redzēju, un raugi, tur bija balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija stops; un tam kronis tapa dots, un viņš izgāja uzvarēdams, un lai uzvarētu. Un kad Viņš otru zīmogu atdarīja, tad es dzirdēju otru dzīvo sakām: nāc un lūko! Un tur izgāja otrs, sarkans zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, tapa dots, mieru atņemt no zemes, un ka tie cits citu nokautu savā starpā, un tam tapa dots liels zobens. Un kad Viņš trešo zīmogu atdarīja, tad es dzirdēju trešo dzīvo sakām: nāc un lūko! Un es redzēju, un raugi, melns zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, bija svari rokā. Un es dzirdēju balsi četru dzīvo vidū sakām: viens mērs kviešu par sudraba gabalu un trīs mēri miežu par sudraba gabalu un eļļu un vīnu nesamaitā. Un kad Viņš ceturto zīmogu atdarīja, tad es dzirdēju ceturtā dzīvā balsi sakām: nāc un lūko! Un es redzēju un raugi, pelēks zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija vārds: nāve; un elle tai sekoja; un tiem vara tapa dota, ceturto pasaules tiesu nokaut ar zobenu un ar badu un ar mēri un caur zemes zvēriem. Un kad Tas piekto zīmogu atdarīja, tad es redzēju zem kvēpināmā altāra to dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda dēļ un liecības dēļ, kas tiem bija. Un tie sauca ar stipru balsi sacīdami: cik ilgi, ak svētais un patiesīgais Valdītāj, Tu nesodi un neatriebi mūsu asinis pie tiem, kas virs zemes dzīvo? Un garas baltas drēbes ikvienam tapa dotas, un tiem tapa sacīts, lai tie vēl mazu laiku dus, tiekams viņu darba biedru un viņu brāļu skaits būs pilns, kas taps nokauti, tā kā viņi. Un es redzēju, kad Viņš sesto zīmogu atdarīja, tad cēlās liela zemestrīce, un saule tapa tumša kā rupjš maiss, un mēnesis tapa kā asinis. Un debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes koks savas neienākušās vīģes nomet, kratīts no liela vēja. Un debess aizgāja kā satīta grāmata, un visi kalni un salas tapa kustinātas no savām vietām, Un ķēniņi virs zemes un lielie kungi un bagātie un virsnieki un varenie un visi kalpi un visi svabadie paslēpās alās un kalnu dobumos, Un sacīja uz kalniem un klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēž uz goda krēsla, un no Tā Jēra dusmības. Jo Viņa dusmības lielā diena ir atnākusi, - un kas var pastāvēt?