Psalmi 74:1-17
Psalmi 74:1-17 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Asafa pamācības dziesma. Kādēļ Tu, ak, Dievs, mūs esi atstūmis uz mūžīgiem laikiem, un kāpēc Tavas dusmas kūp pār Tavas ganības avīm? Piemini Savus ļaudis, ko Tu esi mantojis jau sensenos laikos, ko Tu Sev ar burtogu ieguvi kā Savu īpašuma daļu, kā tieši Tev piederīgu tautu līdz ar Ciānas kalnu, kur Tu mājo! Virzi Savus soļus uz mūžīgajām drupām! Ienaidnieks visu ir sadragājis svētnīcā. Tavi pretinieki rēc Tavā namā un uzstatījuši tur savus karogus kā uzvaras zīmes. Viņi, liekas, cirtuši kā tādi, kas meža biezoknī augstu cilā cirvjus, un šodien vēl viņi ar cirvjiem un kaukļiem sadauza tur izgrebtos izgreznojumus. Viņi meta uguni Tavā svētnīcā, sagandēja līdz pamatiem Tava Vārda mājokli. Viņi nolēma savās sirdīs: iznīcināsim itin visus Tā Kunga mājokļus! Un viņi nodedzināja visas svētnīcas zemē. Savas zīmes vairs neredzam, nav vairs neviena pravieša, nav neviena pie mums, kas zinātu, cik ilgi vēl tas tā turpināsies. Cik ilgi, ak, Dievs, pretinieks vēl nievāsies, un vai ienaidnieks mūžīgi nopels Tavu Vārdu? Kāpēc Tu atrauj Savu roku? Velc Savu labo roku no azotes laukā un iznīcini viņus! Tomēr Dievs ir mans ķēniņš no pirmatnes, kas dara Savus glābēja darbus virs zemes. Tu esi sabangojis jūru ar Savu spēku, sadragājis pūķu galvas virs ūdens. Tu esi satriecis leviatāna galvas un atdevis tās par barību tuksneša zvēru pulkam. Tu esi licis izplūst avotiem un strautiem, bet tāpat Tu esi licis izkalst neizsīkstošām upēm. Tev pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli. Tu esi novilcis robežas ap visu zemi, Tu esi izveidojis vasaru un ziemu.
Psalmi 74:1-17 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Asafa pamācības dziesma. Kādēļ Tu, —ak Dievs, mūs esi atstūmis uz mūžīgiem laikiem, un kāpēc Tavas dusmas kūp pār Tavas ganības avīm? Piemini savu draudzi, ko Tu mantojis jau sensenos laikos, ko Tu sev ar burtogu ieguvi kā savu īpašuma daļu, kā tieši Tev piederīgu tautu līdz ar Ciānas kalnu, kur Tu mājo! Virzi savus soļus uz mūžīgajām drupām! Ienaidnieks visu ir sadragājis svētnīcā. Tavi pretinieki rēc Tavā namā un uzstatījuši tur savus karogus kā uzvaras zīmes. Viņi, liekas, cirtuši kā tādi, kas meža biezoknī augstu cilā cirvjus, Un šodien vēl viņi ar cirvjiem un kaukļiem sadauza tur izgrebtos izgreznojumus. Viņi meta uguni Tavā svētnīcā, sagandēja līdz pamatiem Tava vārda mājokli. Viņi nolēma savās sirdīs: „Iznīcināsim itin visus tā Kunga mājokļus!“ Un viņi nodedzināja visas svētnīcas zemē. Savas zīmes vairs neredzam, nav vairs neviena pravieša, nav neviena pie mums, kas zinātu, cik ilgi vēl tas tā turpināsies. Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks vēl nievāsies, un vai ienaidnieks mūžīgi nopels Tavu vārdu? Kāpēc Tu atrauj savu roku? Velc savu labo roku no azotes laukā un iznīcini viņus! Tomēr Dievs ir mans ķēniņš no pirmatnes, kas dara savus glābēja darbus virs zemes. Tu esi sabangojis jūju ar savu spēku, sadragājis pūķu galvas virs ūdens. Tu esi satriecis leviatāna galvas un atdevis tās par barību tuksneša zvēru pulkam. Tu esi licis izplūst avoriem un strautiem, bet tāpat Tu esi licis izkalst neizsīkstošām upēm. Tev pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli. Tu esi novilcis robežas ap visu zemi, Tu esi izveidojis vasaru un ziemu.
Psalmi 74:1-17 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Asafa pamācība. Ak Dievs, kāpēc Tu mūs mūžīgi atstūmis, un Tava dusmība kūp pār Tavas ganības avīm? Piemini Savu draudzi, ko Tu mantojis no veciem laikiem, un Sev par mantību atpestījis, Ciānas kalnu, uz kā Tu dzīvo. Pacel Savas kājas uz mūžīgo postījumu; ienaidnieks visu ir samaitājis svētā vietā. Tavi pretinieki rūc Tavā namā, savas zīmes tie likuši par zīmēm. Tie izrādās, tā kā biezā mežā cirtēji cirvjus cilā. Un nu tie viņas izgreznojumu visnotaļ sadauza ar cirvjiem un veseriem. Tie Tavā svētā vietā met uguni, līdz zemei tie sagāna Tava vārda mājas vietu. Tie saka savā sirdī: izpostīsim tos pavisam; visus Dieva lūgšanas namus tai zemē tie ir sadedzinājuši. Savas zīmes mēs neredzam: neviena pravieša vairs nav, nedz kāda cita pie mums, kas zinātu, cik ilgi tā būs. Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks nievās, un ienaidnieks zaimos Tavu Vārdu mūžam? Kāpēc Tu atrauj Savu roku, ak, Savu labo roku? Izvelc to no Savas azotes un dari galu. Taču Dievs ir mans ķēniņš no iesākuma, kas pestīšanu dara zemes virsū. Tu caur Savu spēku jūru esi pāršķīris, Tu esi salauzījis pūķu galvas ūdenī. Tu esi satriecis levijatana galvas, Tu to esi devis par barību tautai tuksnesī. Tu esi ar šķelšanu darījis avotus un upes, Tu esi izkaltējis varenas upes. Tiem pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli. Tu zemei esi licis visas robežas, vasaru un ziemu Tu esi darījis.