Psalmi 73:1-28
Psalmi 73:1-28 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Asafa dziesma. Tiešām, vēlīgs ir Dievs Israēlam, tiem, kam sirdis ir šķīstas. Bet es - es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta, jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas. Tiešām viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi barota ir viņu miesa. Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki. Tādēļ arī augstprātība ir viņu kaklarota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs. Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas. Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas. Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu. Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu mācības. Un viņi saka:"Kā Dievs to zinās? Vai Visuaugstākais ir kāds viszinis?" Redzi, tādi ir bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību. Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas. Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus. Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi,- redzi, tad es apgrēkotos - pret visu tavu bērnu dzimtu. Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida. Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā. Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu! Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši. Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi! Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas. Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.
Psalmi 73:1-28 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Asafa dziesma. Un tomēr, žēlīgs un labsirdības pilns ir Dievs pret visiem ticīgiem, tas Kungs pret visiem, kam sirdis ir šķīstas. Bet es—es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, bezmaz mani soļi būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta, Jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas. Tiešām, viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi bajota ir viņu miesa. Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki. Tādēļ arī augstprātība ir viņu kakla rota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs. Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu siržu domas. Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas. Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu. Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzejot, uzņem sevī viņu mācības. Un viņi saka: „Kā Dievs to zinās? Vai Visaugstākais ir kāds viszinis?“ Redzi, tādi ir tie bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību. Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas. Un mani taču nelaime mocīja katru dienu, un bargi mani pārmācīja ik rītus. Tomēr, ja es domātu: „Es runāšu tāpat kā viņi!“ redzi, tad es apgrēkotos pret visu Tavu bērnu dzimtu. Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, Kamēr es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida. Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā. Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu! Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši. Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu, Tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, Tu mani vadi pēc sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, tad man nevajaga ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvē-rums un mana daļa mūžīgi! Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas. Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu to Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.
Psalmi 73:1-28 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Asafa dziesma. Tiešām, Dievs ir Israēla labums, tiem, kam sirdis ir šķīstas. Bet gandrīz es būtu paklupis ar savām kājām, mani soļi gandrīz paslīdēja. Jo man bija dusmas par lielīgiem, kad es redzēju, ka bezdievīgiem tik labi klājās. Jo vārgšanas tiem nav līdz nāvei, un tie resni nobarojušies. Tie nav bēdās kā citi ļaudis, un netop mocīti kā citi cilvēki. Tādēļ ar lepnību tie izrotājās un ar blēdību tie apģērbjas kā ar skaistām drēbēm. No taukiem spīd viņu acs, viņu sirdsdomās plūst pāri. Tie zobo, runā nikni no varas darba, tie lielās pārlieku. Tie paceļas ar savu muti līdz debesīm, un viņu mēle šaujās pa zemes virsu. Tādēļ ļaudis piemetās tiem klāt, un tiem rodas ūdens papilnam, Un tie saka: kā Dievs zinās? Un vai Visaugstākais ir zinātājs? Redzi, tādi ir bezdievīgie, un tomēr tiem arvien labi klājās pasaulē, un tie vairo savu bagātību. Tiešām, velti es esmu šķīstījis savu sirdi un mazgājis savas rokas nenoziedzībā, Un biju mocīts cauru dienu, un sods bija man klāt ik rītu. Tomēr ja es sacītu: es runāšu tāpat kā viņi, redz, ar to es apgrēkotos pie Tavu bērnu draudzes. Tāpēc es domāju, ka es to varētu saprast, bet tas bija pārāk grūti manām acīm, Tiekams es gāju Stiprā Dieva svētā vietā un ņēmu vērā, kas viņiem pēcgalā notiek. Tiešām, Tu tos vedi uz slidenām vietām un tos nogāzi, ka tie iet postā. Kā viņi tik piepeši iet bojā! Tie iznīkst un iet bojā ar briesmām. Tā kā sapnis zūd, kad uzmostas, tā Tev, Kungs, ceļoties viņi nebūs nekas. Kad rūgta taptu mana sirds un riebtu man dvēsele, Tad es būtu neprātīgs un nezinātu nekā; es būtu kā lops Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienmēr; Tu mani turi pie manas labās rokas. Tu mani vadīsi pēc Sava padoma, un pēc tam mani uzņemsi godā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes. Jebšu man arī mirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs esi manas sirds patvērums un mana daļa mūžīgi. Jo redzi, kas tālu no Tevis, tie ies bojā; Tu izdeldē visus, kas no Tevis atkāpjas. Bet man ir prieks, tuvu būt pie Dieva, ka es savu cerību lieku uz To Kungu Dievu, ka es pasludinu visus Tavus darbus.