Psalmi 22:1-31
Psalmi 22:1-31 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma (pēc"Rītausmas stirna"). Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tik tālu no manis ar Savu palīdzību un nedzirdi manu saucienu vārdus! Es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un arī naktī, bet neatrodu mieru! Un taču Tu esi svēts, Tavs goda krēsls stāv pāri Israēla slavas dziesmām. Uz Tevi cerēja mūsu tēvi, viņi cerēja, un Tu viņus izglābi. Tevi viņi piesauca un tapa atpestīti, uz Tevi viņi cerēja un nepalika kaunā. Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: "Lai nu viņš pārmet to Tam Kungam, lai Tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo Tam jau uz viņu labs prāts." Tu esi tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļauties uz Tevi no mātes krūts. Uz Tevi esmu vērsts no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs. Neesi tālu no manis, jo izbailes ir visapkārt, esi man tuvu, jo nav neviena, kas palīdz! Nikni vērši mani apstājuši, Basanas milzu tauri mani ielenkuši. Tie atpleš savu rīkli pret mani kā plēsīgs un rēcošs lauva. Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus. Neesi tik tālu, ak, Kungs, Tu mans spēks, steidzies palīgā! Izglāb manu dvēseli no zobena, manu dzīvību no suņu varas! Pestī mani no lauvas rīkles, no mežonīgo vēršu ragiem! Tad es paudīšu Tavu Vārdu saviem brāļiem, draudzes vidū es Tevi slavēšu: "Slavējiet To Kungu visi, kas Viņu bīstas; Jēkaba dzimums lai Viņam dod godu, lai Viņu bīstas viss Israēla nams! Jo Viņš nav nicinājis un nav turējis ne par ko sērdieņu postu, nav apslēpis no tā Savu vaigu, bet ir to paklausījis, kad tas sauca." Par Tevi es dziedāšu lielā draudzē, es pildīšu savus solījumus to priekšā, kas Tevi bīstas. Pazemīgie ēdīs un būs paēduši, un, kas To Kungu meklē, tie Viņu slavēs. Jūsu sirdis lai dzīvo mūžīgi! Lai To Kungu piemin un pie Viņa atgriežas visas zemes malas, tautu tautas lai zemojas Viņa priekšā un lai Viņu pielūdz, jo Tam Kungam pieder valstība, Viņš ir valdnieks pār tautām. Arī tie lai zemojas Viņa priekšā, kas dus zemes klēpī, Viņu lai pielūdz visi, kas kļuvuši par pīšļiem. Lai par To Kungu stāsta nākamajām paaudzēm un par Viņa taisnību, ko Viņš darījis, lai sludina radu radiem.
Psalmi 22:1-31 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma (Pēc: „Rītausmas stirna“). Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tik tālu no manis ar savu palīdzību un nedzirdi manu saucienu vārdus! Es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un arī naktī, bet neatrodu mieru! Un taču Tu esi svēts, Tavs goda krēsls stāv pāri par Israēla slavas dziesmām. Uz Tevi cerēja mūsu tēvi, viņi cerēja, un Tu viņus izglābi. Tevi viņi piesauca un tapa atpestīti, uz Tevi viņi cerēja un nepalika kaunā. Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: „Lai nu viņš pārmet to tam Kungam, lai tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo tam jau uz viņu labs prāts.“ Tu esi tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļau-ties uz Tevi no mātes krūts. Uz Tevi esmu vērsts no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs. Neesi tālu no manis, jo izbailes ir visapkārt, esi man tuvu, jo nav neviena, kas palīdz! Nikni vērši mani apstājuši, Basanas milzu tauri mani ielenkuši. Tie atpleš savu rīkli pret mani kā plēsīgs un rēcošs lauva. Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus. Neesi tik tālu, ak Kungs, Tu mans spēks, steidzies palīgā! Izglāb manu dvēseli no zobena, manu dzīvību no suņu varas! Pestī mani no lauvas rīkles, no mežonīgo vēršu ragiem! Tad es paudīšu Tavu vārdu saviem brāļiem, draudzes vidū es Tevi slavēšu: „Slavējiet to Kungu visi, kas Viņu bīstas; Jēkaba dzimums lai Viņam dod godu, lai Viņu bīstas viss Israēla nams! Jo Viņš nav nicinājis un nav turējis ne par ko sērdieņu postu, nav apslēpis no tā savu vaigu, bet ir to paklausījis, kad tas sauca.“ Par Tevi es dziedāšu lielā draudzē, es pildīšu savus solījumus to priekšā, kas Tevi bīstas. Pazemīgie ēdīs un būs paēduši, un, kas to Kungu meklē, tie Viņu slavēs. Jūsu sirds lai dzīvo mūžīgi! Lai to Kungu piemin un pie Viņa atgriežas visas zemes malas, tautu tautas lai zemojas Viņa priekšā un lai Viņu pielūdz, Jo tam Kungam pieder valstība, Viņš ir valdnieks pār tautām. Arī tie lai zemojas Viņa priekšā, kas dus zemes klēpī, Viņu lai pielūdz visi, kas kļuvuši par pīšļiem. Lai par to Kungu stāsta nāka-majām paaudzēm un par Viņa taisnību, ko Viņš darījis, lai sludina radu radiem.
Psalmi 22:1-31 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: “rīta blāzmas stirna”. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem. Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu. Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām. Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis. Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā. Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts. Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami: Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts. Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm. Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs. Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav. Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies. Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams. Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks. Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani noliki nāves pīšļos, Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši. Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku. Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu. Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā. Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuļo (dvēseli) no suņu varas. Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem. Es sludināšu Tavu Vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū. Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums. Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīgo bēdās, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja. No Tevis es dziedāšu lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas. Bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi. Visi zemes gali Viņu pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā. Jo Tam Kungam pieder valstība, un Viņš valda pār tautām. Visi zemes pārtikušie ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību. Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem; Nāks un sludinās Viņa taisnību ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.
