Marka 4:21-41
Marka 4:21-41 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un Viņš uz tiem sacīja: "Vai sveci iededzina, lai to liktu apakš pūra vai zem gultas? Vai ne tāpēc, lai to liek lukturī? Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. Ja kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird." Un Viņš tiem sacīja: "Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums un pieliks jums vēl klāt. Jo, kam ir, tam dos; un, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir." Un Viņš sacīja: "Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā. Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt." Un Viņš sacīja: "Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim? Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes, un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt." Un daudzās tādās līdzībās Viņš uz tiem vārdu runāja, tā ka tie to varēja klausīties. Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja. Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: "Pārcelsimies uz viņu malu." Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?" Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: "Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?"
Marka 4:21-41 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un viņš uz tiem sacīja: „Vai sveci iededzina, lai to liktu apakš pūra vai zem gultas? Vai ne tāpēc, lai to liek lukturī? Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. Ja kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.“ Un viņš tiem sacīja: „Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jus mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt. Jo, kam ir, tam dos; un kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.“ Un viņš sacīja: „Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē Un gul un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedu-šus graudus vārpā. Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.“ Un viņš sacīja: „Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim? Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes, Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var lizdas taisīt.“ Un daudzās tādās līdzībās viņš uz tiem vārdu runāja, tā ka tie to varēja klausīties. Bet bez līdzībām viņš uz tiem neko nerunāja; bet saviem mācekļiem viņš visu īpaši izskaidroja. Un viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: „Pārcelsimies uz viņu malu.“ Un ļaudis atlaiduši, tie viņu ņēma līdz, tā ka viņš laivā bija, un citas laivas bija pie viņa. Un liela vētra cēlrās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie viņu modina un saka uz viņu: „Mācītāj, vai tu nebēdā, ka eimam bojā?“ Un uzmodies viņš apsauca vēju un sacīja uz jūpu: „Klusu, mierā!“ Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un viņš uz tiem sacīja: „Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?“ Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: „Kas tas tāds, ka pat vējš un jūŗa tam paklausa?“
Marka 4:21-41 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai svece top iededzināta, lai to liek apakš pūra, vai apakš galda? Vai ne tāpēc, lai to liek uz lukturi? Jo nekas nav apslēpts, kas nebūtu nācis gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. Jo kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Pieraugāt, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt. Jo kam ir, tam taps dots; un kam nav, no tā arī taps atņemts, kas tam ir.” Un Viņš sacīja: “Dieva valstība ir tāpat, kā kāds cilvēks sēklu met zemē. Un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Jo zeme pati no sevis nes augļus, vispirms stiebru, tad vārpu, tad pilngraudu vārpā. Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sirpi sūta, jo pļaujamais laiks ir klāt.” Un Viņš sacīja: “Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb caur kādu līdzību mēs to attēlosim? Itin kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, mazākais no visām sēklām virs zemes. Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks pār visiem stādiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.” Un caur daudz tādām līdzībām Viņš uz tiem Vārdu runāja, tā ka tie to varēja saprast. Un bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izstāstīja. Un Viņš uz tiem sacīja tanī dienā, kad vakars metās: “Pārcelsimies uz viņu malu.” Un ļaudis atstājuši, tie Viņu ņēma līdz, tā kā Viņš laivā bija, un tur vēl citas laivas bija pie Viņa. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka laiva jau pildījās. Un Viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie Viņu modina un saka uz Viņu: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apdraudēja vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un jūra palika klusu. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds? Jo vējš un jūra Viņam paklausa.”