3. Mozus 7:1-38
3. Mozus 7:1-38 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Šī ir vainas izpirkšanas upura likumīgā kārtība, tas ir augsti svēts. Vainas izpirkšanas upuris ir jānokauj vietā, kurā nokauj dedzināmo upuri, un tā asinis ir jāslaka no visām pusēm pār altāri. Un visi dzīvnieka tauki ir jāpienes, arī aste un tauki, kas apklāj iekšas, arī abas nieres un tauki, kas pie tām klāt un pie gurniem, un tauki, kas pār aknām, tie jāatņem nost no nierēm. Un priesterim tie ir jāsadedzina uz altāra kā uguns upuris; tas ir vainas izpirkšanas upuris Tam Kungam. Ikviens vīriešu kārtas priesteris to var ēst svētā vietā - tas ir augsti svēts. Kā grēku, tā arī vainas izpirkšanas upurim ir vienāds likums - tas pienākas priesterim, kas ar to salīdzina. Un vienīgi priesterim, kas nes dedzināmo upuri, pienākas āda no dedzināmā upura, kuru viņš ir nesis. Bet ikviens ēdamais upuris, kas ir cepts krāsnī vai vārīts katlā, vai uz pannas sataisīts, pienākas tam priesterim, kurš to ir pienesis. Un ikviens ēdamais upuris, vai sajaukts ar eļļu, vai sauss, pienākas Ārona dēliem, kā vienam, tā otram. Un šī ir kaujamā pateicības upura kārtība, ko Tam Kungam pienes. Ja to nes kā pateicību, tad pie kaujamā pateicības upura klāt jāupurē neraudzētas mīklas plāceņi, kas iejaukti eļļā, un arī plāni rauši no neraudzētas mīklas, kas apziesti ar eļļu, un plāceņi no iejautiem smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu. Kopā ar plāceņiem jānes arī maize no raudzētas mīklas, tā jāpienes kā pateicības upuris par mieru. Un no tiem visiem viens plācenis jānes Tam Kungam par cilājamo upuri; tas pienākas priesterim, kas no kaujamā pateicības upura slaka asinis. Kaujamā pateicības upura gaļa jāēd upura nešanas dienā, nekā no tās nevar atstāt nākamai dienai. Bet, ja upurē kāda solījuma dēļ vai labprātīgi, tad kaujamais upuris jāēd upurēšanas dienā, bet atlikumu var ēst nākamajā dienā. Bet upura gaļas atlikums trešajā dienā ir ugunī jāsadedzina. Bet, ja tomēr kāds ēstu no kaujamā pateicības upura gaļas trešajā dienā, tad tas nebūs patīkams upuris, un šo upuri viņam neieskaitīs; tā būs nešķīsta upura gaļa, un tas, kas to ēdīs, būs vainu uz sevi uzkrāvis. Arī gaļu, kas nākusi saskarē ar kaut ko nešķīstu, nevar ēst, bet tā ir ugunī sadedzināma; ikkuru tīru gaļu var ēst. Cilvēks, kurš ēd no kaujamā pateicības upura gaļas, kas novēlēta Tam Kungam, kamēr viņš pats ir vēl nešķīsts, - tāds cilvēks lai tiek izdeldēts no savas tautas. Un cilvēks, kas pieskāries kaut kam nešķīstam, vai cilvēka nešķīstumam, vai nešķīstam lopam, vai kādai citai nešķīstai negantībai, un pēc tam ēd no kaujamā pateicības upura gaļas, kas novēlēta Tam Kungam,- tāds cilvēks lai tiek izdeldēts no savas tautas." Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: "Runā uz Israēla bērniem un saki: neēdiet nedz vēršu, nedz kazu, nedz jēru taukus, nedz arī taukus no kādas maitas un saplosītiem dzīvniekiem; dariet ko gribēdami ar tiem, bet ēst jums tos nebūs, jo ikviens, kas ēdīs no lopu taukiem, kuri tiek nesti Tam Kungam kā uguns upuris, tas pats sevi izslēdz no savas tautas. Jūs nekādā ziņā nedrīkstat ēst savās mājās asinis - nedz putnu, nedz lopu. Ikviens cilvēks, kas bauda asinis, tiek no savas tautas izdeldēts." Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: "Runā uz Israēla bērniem un saki: kurš savu kaujamo pateicības upuri atved Tam Kungam, tas lai atnes Tam Kungam dāvanu no sava kaujamā pateicības upura. Viņa rokas lai atnes Tam Kungam uguns upuri: taukus no krūtīm līdz ar krūtīm - tos lai viņš līgodams līgo Tā Kunga priekšā. Un priesteris lai aizdedzina taukus uz altāra, bet pats krūšu gabals pienākas Āronam un viņa dēliem. Bet labais plecis jums jādod no jūsu kaujamā pateicības upura priesterim par cilājamo upuri. Kurš no Ārona dēliem upurē kaujamā pateicības upura asinis un taukus, tam pienākas labais plecis kā viņa tiesa, jo līgojamā upura krūts gabals un cilājamā upura plecis - tie tev ir ņemami no Israēla bērnu kaujamiem pateicības upuriem un dodami Āronam un viņa dēliem, priesteriem; tas lai ir mūžīgs likums Israēla bērniem. Tā ir Ārona un viņa dēlu svaidīšanas upuru noteiktā daļa no Tā Kunga uguns upuriem tanī dienā, kad tie tuvojas, lai kļūtu Tā Kunga priesteri. To Tas Kungs pats ir pavēlējis tiem dot viņu svaidīšanas dienā no Israēla bērnu puses; tas ir mūžīgs likums uz viņu cilšu ciltīm." Un šī ir likumīgā kārtība dedzināmam upurim, ēdamam upurim, grēku upurim, vainas izpirkšanas upurim, priesteru iesvētīšanas upurim un kaujamam pateicības upurim, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis Sinaja kalnā, kad Viņš pavēlēja Israēla bērniem pienest savus upurus Tam Kungam Sinaja tuksnesī.
3. Mozus 7:1-38 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
„Šī ir vainas izpirkšanas upura likumīgā kārtība; tas ir pārlieku svēts. Vainas izpirkšanas upuris ir jānokauj vietā, kufā nokauj dedzināmo upuri, un tā asinis ir jāslaka visapkārt pār altāri no visām pusēm. Un visi dzīvnieka tauki ir jāpienes, arī aste un tauki, kas apklāj iekšas. Arī abas nieres ar taukiem, kas atrodas pie tām, arī tie, kas pie gumu muskuļa, un atlikušie tauki, kas pie aknām—tie jānoņem nost no nierēm. Un priesterim ir tie jāsadedzina uz altāra kā kvēpināmais upuris; tas ir vainas izpirkšanas upuris tam Kungam. Ikviens vīriešu kārtas priesteris to var ēst svētā vietā, —tas ir pārlieku svēts. Kā grēku, tā ari vainas izpirkšanas upurim ir vienāds likums, —tas pienākas priesterim, kas ar to salīdzinās. Un vienīgi priesterim, kas nes dedzināmo upuri, pienākas āda no dedzināmā upura, kuru viņš ir nesis. Bet ikviens ēdamais upuris, kas ir cepts krāsnī vai vārīts katlā, vai uz pannas sataisīts, pienākas tam priesterim, kurš ir šo dāvanu pienesis. Un ikviens ēdamais upuris, kas iejava veidā ar eļļu vai sausā veidā tiek nests, pienākas Ārona dēliem, vienam kā otram. Un šī ir kaujamā pateicības upura kārtība, ja tādu tam Kungam pienes. Ja to nes kā pateicību, tad pie kaujamā pateicības upura klāt jāupurē neraudzētās maizes rauši, kas iejaukti eļļā, un arī smalki cepumi no nerau-dzētās maizes mīklas, sajaucot eļļu ar smalkiem kviešu miltiem, un plāceņi eļļas iejavā. Kopā ar plāceņiem jānes ari maizes cepumi no raudzētas mīklas, tie tādā gadījumā jāpienes kā papilddeva pie dāvinājuma kaujamā upura. Un no tiem visiem viens plācenis jānes tam Kungam par dāvanu upuri, un tas ir paceļams; tas pienākas priesterim, kas no dāvinājuma upura slaka asinis. Pateicības dāvanas kaujamā upura gaļa jāēd upura nešanas dienā; nekā no tās nevar atstāt nākamai dienai. Bet ja upurē kāda solījuma dēļ vai kā dāvanu atnesot, tad dāvinājuma kaujamais upuris jāēd upurēšanas dienā, bet atlikumu var ēst nākamajā dienā. Bet upura gaļas atlikums trešajā dienā tr ugunī jāsadedzina. Bet ja tomēr kāds ēstu no kaujamā pateicības upura gaļas trešajā dienā, tad tas nebūs patīkams upuris, un šo upuri viņam neieskaitīs; tā būs nešķīsta upura gaļa, un tas, kas to ēdīs, būs vainu uz sevi uzkrāvis. Ari gaļu, kas nākusi saskarē ar kaut ko nešķīstu, nevar ēst, bet tā ir ugunī sadedzināma; ikkuru tīru gaļu var ēst. Cilvēks, kurš ēd no pateicības upura gaļas, kas novēlēta tam Kungam, kamēr viņš pats ir vēl nešķīsts, tāds cilvēks lai tiek izdeldēts no savas tautas. Un cilvēks, kas pieskāries nešķīstam visādos tā veidos, —vai tas būtu cilvēka nešķīstums, vai nešķīstam lopam, vai dažāda veida nelabām slimībām, kuras nešķīstas, —un pēc tam ēd no tam Kungam novēlētā pateicības upura gaļas, —tas lai arī tiek izdeldēts no savas tautas.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Runā uz Israēla bērniem, teikdams: Neēdiet nedz vēršu, nedz kazu, nedz jēru taukus, Nedz arī taukus no kādas maitas un saplosītiem dzīvniekiem; dariet ko gribēdami ar tiem, bet ēst jums tos nebūs, Jo ikviens, kas ēdīs no lopu taukiem, kmi tiek nesti tam Kungam kā dedzināmais upuris, tas ar to pats izslēdzas no savas tautas. Jūs nekādā ziņā nedrīkstat ēst savās mājās asinis—nedz putnu, nedz lopu. Ikviens cilvēks, kas bauda asinis, tiek no savas tautas izdeldēts.“ Un tas Kungs sacīja Mozum, teikdams: „Runā uz Israēla bērniem un saki: Kurš savu pateicības kaujamo upuri atved tam Kungam, tas lai atnes tam Kungam dāvanu no sava pateicības kaujamā upura. Viņa rokas lai atnes tam Kungam uguns upuri: taukus no krūtīm līdz ar krūtīm, —tos lai viņš līgodams līgo tā Kunga priekšā. Un priesteris lai kvēpina taukus uz altāra kā upuri, bet pats krūšu gabals pienākas Aronam un viņa dēliem. Bet labais plecis jums jādod no jūsu kaujamā pateicības upura priesterim par paceļamo upuri. Kurš no Arona dēliem upurē pateicības kaujamā upura asinis un taukus, tam pienākas labais plecis kā viņa tiesa, Jo līgojamā upura krūts gabals un paceļamā upura plecis, —tie tev ir ņe-mami no Israēla bērnu pateicības kau-jamiem upuriem un dodami Aronam un viņa dēliem, priesteriem, —tas lai ir mūžīgs likums Israēla bērniem. Tā ir Arona un viņa dēlu svaidīšanas upupi noteiktā deva no tā Kunga uguns upuriem tanī dienā, kad tie tuvojas, lai kļūtu tā Kunga priesteri. To tas Kungs pats ir pavēlējis tiem dot viņu svaidīšanas dienā no Israēla bērnu puses; tas ir mūžīgs likums uz viņu cilšu ciltīm. Un šī ir likumīgā kārtība dedzināmam upurim, ēdamam upurim, grēku upurim, vainas izpirkšanas upurim, priesteru iestādīšanas upurim un kaujamam pateicības upurim, Ko tas Kungs Mozum pavēlējis Sinaja kalnā, kad Viņš pavēlēja Israēla bērniem nest savus dāvanu upurus tam Kungam Sinaja tuksnesī.“
3. Mozus 7:1-38 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Šis nu ir nozieguma upura likums; tas ir augsti svēts. Vietā, kur nokauj dedzināmo upuri, būs arī nokaut nozieguma upuri, un viņa asinis būs slacīt uz altāri visapkārt. Un visus viņa taukus būs upurēt, asti un taukus, kas iekšas apklāj, Un abas nieres un taukus pie tām, pie gurniem, un aknu taukus būs noņemt pie nierēm. Un priesterim tos būs sadedzināt uz altāra par uguns upuri Tam Kungam; tas ir nozieguma upuris. Visiem, kas no vīriešu kārtas starp priesteriem, no tā būs ēst; to būs ēst svētā vietā, - tas ir augsti svēts. Tā kā grēku upuris, tā jābūt nozieguma upurim, - tiem ir viens likums, tas pieder priesterim, kas ar to salīdzina. Un priesterim, kas upurē kāda dedzināmo upuri, pieder no dedzināmā upura, ko viņš upurē, āda. Un visi ēdamie upuri, kas krāsnī top cepti, ar visu, kas katlā un pannā sataisīts, pieder priesterim, kas to upurē. Arī visi ēdamie upuri vai ar eļļu sajauktie, vai sausie, piederēs visiem Ārona dēliem, kā vienam tā otram. Un šis ir likums par pateicības upuri, ko Tam Kungam upurē. Ja to par pateicību pienes, tad līdz ar pateicības upuri būs upurēt neraudzētas karašas, kas ar eļļu sajauktas, un neraudzētus raušus, kas ar eļļu aptraipīti, un karašas, kas ar eļļu ir sajauktas ar grauzdētiem kviešu miltiem. Līdz ar karašām būs pienest saraudzētu maizi par upuri, par pateicības upuri un slavas upuri. Un vienu karašu no visa upura Tam Kungam būs pienest par cilājamu upuri; tas piederēs priesterim, kas slaka pateicības upura asinis. Bet slavas un pateicības upura gaļu būs tai dienā ēst, kad to upurē; no tā nekā nebūs atlicināt līdz rītam. Un ja viņa upuris ir solījums vai upuris no laba prāta, tad to būs ēst dienā, kad to nes, un kas no tā atliek, to būs ēst nākamajā dienā. Un kas vēl atliek no upura gaļas, to būs trešajā dienā sadedzināt ar uguni. Bet ja kas no sava pateicības upura gaļas ēdīs trešajā dienā, tad tas, kas to upurējis, nebūs patīkams, - upuris viņam netaps pielīdzināts, tā būs viena negantība, un tam, kas no tā ēdīs, tas būs par noziegumu. Un gaļu nebūs ēst, kas no kāda nešķīstuma aizskarta, to būs sadedzināt ar uguni. Šķīsu gaļu ikviens var ēst, kas ir šķīsts. Un ja kas ēdīs no Tā Kunga pateicības upura gaļas, kamēr nešķīstums pie viņa, tad tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Un, ja kāds aizskar, kas ir nešķīsts, vai cilvēka nešķīstumu vai kādu nešķīstu lopu vai kādu citu nešķīstu negantību, un ēd no pateicības upura gaļas, kas Tam Kungam pieder, tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm.” Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: “Runā uz Israēla bērniem un saki: Jums nebūs ēst taukus no vēršiem un jēriem un kazām. Taukus no kādas maitas un taukus no tā, kas saplēsts, jūs varat likt pie visādām lietām, bet jums tos nebūs ēst. Jo ikviens, kas taukus ēdīs no kāda lopa, no kā Tam Kungam upurē uguns upuri, tam, kas to ēdis, būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Jums arī nepavisam nebūs asinis ēst savās mājās, ne no putniem, ne no lopiem. Ikvienam, kas asinis ēd, tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm.” Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: “Runā uz Israēla bērniem un saki: kas savu pateicības upuri Tam Kungam nes, tam būs atnest, kas Tam Kungam par upuri pienākas no viņa pateicības upura. Viņa rokas lai uguns upuri Tam Kungam nes, krūšu taukus lai nes līdz ar krūtīm, lai to līgo par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā. Un priesterim taukus būs iededzināt uz altāra, bet krūtis piederēs Āronam un viņa dēliem. Un labo pleci jums būs dot par cilājamu upuri priesterim no saviem pateicības upuriem. Kurš no Ārona dēliem upurē pateicības upura asinis un taukus, tam labais plecs piederēs par daļu. Jo krūtis un cilājamo pleci es esmu ņēmis no Israēla bērniem, no viņu pateicības upura, un tos devis priesterim Āronam un viņa dēliem par tiesu no Israēla bērniem mūžam. Šī ir Ārona svaidīšanas daļa un viņa dēlu svaidīšanas daļa no Tā Kunga uguns upuriem, dienā, kad Mozus tos pieveda, palikt par Tā Kunga priesteriem. To Tas Kungs pavēlējis, viņiem dot no Israēla bērniem, dienā, kad Viņš tos svaidīja, par tiesu pie viņu paaudzēm mūžam.” Šis ir dedzināmā upura, ēdamā upura un grēku upura un nozieguma upura un iesvētīšanas upura un pateicības upura likums, Ko Tas Kungs Mozum ir pavēlējis uz Sinaī kalna, kad viņš Israēla bērniem pavēlēja, Tam Kungam upurēt savus upurus Sinaī tuksnesī.