Ījaba 14:1-17
Ījaba 14:1-17 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv. Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā! Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne! Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt, tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis! Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj. Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst, no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts. Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek? Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst, tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts. Kaut Tu mani mirušo valstī, Šeolā, apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu! Bet, kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji. Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc Savu roku darba. Ja tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs, bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus Savā somā; un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom.
Ījaba 14:1-17 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
„Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv. Un par tādu Tu turi vaļā atvērtas savas acis, un tādu Tu mani sauc sava tiesneša krēsla priekšā! Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? nekad ne! Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt, Tad novērs savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis! Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj. Un ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst, No svaigā ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts. Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka, un kad cilvēks no šīs pasaules šķifas, kur gan viņš tad paliek? Kā no jūŗas izsīkst ūdeņi, kā ari strauts izžūst un izkalst, Tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts. Kaut Tu mani mirušo valstī—Šeolā apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu! Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji. Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc savu roku darba. Ja, tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs, Bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus savā somā un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom.
Ījaba 14:1-17 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma. Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv. Un par tādu Tu atveri Savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā. Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena. Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps. Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis. Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās. Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst, Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts. Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir? Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst. Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega. Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana. Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba. Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ. Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzīmogota, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.