Jesajas 63:7-19 - Compare All Versions

Dalīties

Es teikšu Tā Kunga žēlastību un Viņa slavas pilnos darbus, kā tas klājas, par visu, ko Tas Kungs mums darījis, un par visu labu, ko Viņš mums parādījis Israēla namam pēc Savas bagātās žēlastības un pēc Savas lielās apžēlošanas. Jo Viņš sacīja: "Jūs tomēr esat Mana tauta, bērni, kas nepaliks neuzticami." Tā Viņš kļuva viņiem par glābēju. Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz Savām rokām jau kopš seniem laikiem. Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem. Tad Viņa tauta atcerējās sen pagājušos laikus, tā pieminēja Mozu. Kur ir Tas, kas izveda no jūras Sava ganāmā pulka ganu? Kur ir Tas, kas viņa sirdī ielika Savu Svēto Garu? Kas ar Savu vareno elkoni ņēma Mozu pie viņa labās rokas un to pavadīja? Kas pāršķēla jūru viņu priekšā, lai darītu Savu Vārdu mūžīgi slavenu? Kas tos vadīja cauri dziļumiem kā zirgus ganībās, ka tie neklupa? Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja Tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji Savu tautu, lai darītu slavenu Savu Vārdu. Raugies no debesīm lejup un skaties šurp no Sava svētā godības mājokļa! Kur ir Tava bardzība un Tava vara? Tavas sirds trauksme un Tava žēlastība tomēr turas pret mani! Tu taču patiesi esi mūsu Tēvs. Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir Tavs vārds. Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no Taviem ceļiem un nocietināji mūsu sirdis, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal Savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir Tavs īpašums! Tikai īsu laiku Tava Tev svētītā tauta valdīja pār savu mantojumu, tad mūsu pretinieki atkal samina Tavu svēto vietu. Mums klājās kā tādiem, pār kuriem Tu it kā nemūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc Tava Vārda.

Es teikšu tā Kunga žēlastību un Viņa slavas pilnos darbus, kā tas klājas, par visu, ko tas Kungs mums darījis, un par visu labu, ko Viņš mums parādījis Israēla namam pēc savas bagātās žēlastības un pēc lielā daudzuma savas mīlestības pilnās žēlsirdības solījumu. Jo Viņš sacīja: „Jūs esat tomēr mana tauta, bērni, kas nepaliks neuzticami.“ —Tā Viņš kļuva viņiem par glābēju. Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz savām rokām jau kopš seniem laikiem. Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un kapja pret viņiem. Tad Viņa tauta atcerējās sen pagājušos laikus, tā pieminēja Mozu: Kur ir tas, kas izveda no jūjras sava ganāmā pulka ganu? Kur ir tas, kas viņa sirdī ielika savu Svēto Garu? Kas ar savu vareno elkoni ņēma Mozu pie viņa labās rokas un to pavadīja? Kas pāršķēla jūru viņu priekšā, lai darītu savu vārdu mūžīgi slavenu? Kas tos vadīja cauri dziļumiem kā zirgus ganībās, ka tie neklupa? Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji savu tautu, lai darītu slavenu savu vārdu. Raugies no debesim lejup un skaties šurp no sava svētā godības mājokļa! Kur ir tava sirds degsme un tavs varoņa spēks, tavas sirds trauksme un tava žēlastība? Neturies tomēr pret mani! Tu taču patiesi esi mūsu Tēvs. Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir tavs vārds. Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no taviem ceļiem un apcietināji mūsu sirdi, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir tavs īpašums! Tikai īsu laiku tava Tev svētītā tauta valdīja pār savu mantojumu, tad mūsu pretinieki atkal samina tavu svēto vietu. Mums klājās kā tādiem, pār kufiem Tu it kā ne mūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc tava vārda.

Es pieminēšu Tā KUNGA žēlastību un Tā KUNGA slavu par visu, ko Tas KUNGS mums parādījis, un par lielo labumu pie Israēla nama, ko Viņš tiem darījis pēc Savas bagātās žēlastības un pēc Savas lielās apžēlošanas. Jo Viņš sacīja: tie tomēr ir Mani ļaudis, bērni, kas nevils; un Viņš tiem palika par Pestītāju. Visās viņu bēdās Viņš par tiem bēdājās, un Viņa vaiga Eņģelis tos izglāba. Caur Savu mīlestību un caur Savu žēlastību Viņš tos atpestīja un uzņēma un tos nesa visas senatnes dienas. Bet tie turējās pretī un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tāpēc Viņš tiem pārvērtās par ienaidnieku, Viņš pats karoja pret tiem. Tad Viņa tauta pieminēja vecos Mozus laikus: Kur ir, kas tos no jūras izveda ar Sava ganāmā pulka ganu? Kur ir, kas viņu sirdīs deva Savu Svēto Garu? Kas Mozu pie labās rokas pavadīja ar Savas godības elkoni, kas ūdeņus pāršķēla viņu priekšā un Sev darīja mūžīgu vārdu? Kas tos vadīja caur dziļumiem, kā zirgu pa klajumu, un tie neklupa? Tā kā ganāms pulks nokāpj ielejā, tā Tā KUNGA Gars tos vadījis pie dusas. Tā Tu Savus ļaudis esi vadījis, ka Tu Sev darītu slavenu vārdu. Raugies no debesīm un skaties zemē no tās vietas, kur Tava svētā godība mājo. Kur ir Tava karstā mīlestība un Tava vara, Tava lielā sirds iežēlošanās un Tava žēlastība? Tās turas cieti pret mani. Tu tomēr esi mūsu Tēvs, jo Ābrahāms mūs nezin un Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs, no veciem laikiem tas ir Tavs Vārds. Kungs, kāpēc Tu mums lieci maldīties no Taviem ceļiem, kāpēc Tu mūsu sirdi apcietini, ka Tevi nebīstamies? Griezies atpakaļ Savu kalpu dēļ, to cilšu labad, kas Tava mantība. Uz īsu laiku Tava svētā tauta bija mantojusi, - mūsu pretinieki samina Tavu svēto vietu. Mēs esam palikuši tā kā tādi, par kuriem Tu ne mūžam neesi valdījis, un kas nav nosaukti pēc Tava vārda.