1. Mozus 49:1-33
1. Mozus 49:1-33 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: "Sapulcējieties, es jums gribu darīt zināmu, kas jūs gaida nākamajās dienās. Sapulcējieties un klausieties, Jēkaba dēli! Uzklausiet Israēlu, savu tēvu! Rūben, mans pirmdzimtais, mans spēks un mana stipruma iesākums, pirmais augstībā un pirmais stiprumā. Verdošs kā ūdens, tu nebūsi pārāks, jo tu gāji sava tēva atdusas vietā toreiz, tu apkrāvies ar vainu, manā gultā kāpdams. Simeons un Levijs - tie abi ir brāļi; varmācības rīki ir viņu cērtamie cirvji. Viņu padomam lai nepiebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam lai nepievienojas mana sirds, jo tie savās dusmās ir nokāvuši cilvēkus un savā patvaļā sakropļojuši vēršus. Nolādētas lai ir viņu dusmas, jo tās ir varmācīgas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs! Es tos sadalīšu starp Jēkaba ciltīm un izkaisīšu viņus Israēlā. Bet Jūda - tevi tavi brāļi teiks; tava roka grābs tavu ienaidnieku skaustu, un tavā priekšā lieksies tava tēva dēli. Jauns lauva ir Jūda, no laupījuma tu augi liels, mans dēls! Tagad tas notupies, izstiepies kā lauva, kā lauvas māte. Kas gan viņu piecels? Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šīlo nāks. Viņam tautas klausīs. Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu. Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu apmetni vīnogu asinīs. Viņa acis ir sarkanas no vīna, un balti no piena viņa zobi. Zebulons apmetas jūras malā, viņš mīt pie kuģu ostām, un viņa platība sniedzas līdz Sidonai. Isašars ir kaulains ēzelis, viņš guļ starp aplokiem. Viņš redz, cik labi ir dusēt savā zemē, cik tā jauka, jo viņš ir liecis savu muguru zem nastas un klausībā kalpojis kungiem. Dans spriedīs tiesu savai tautai kā vienai no Israēla ciltīm. Dans ir kā čūska uz ceļa, kā bīstama odze tekas malā, kas iedzeļ pat zirgam nagā, tā ka jājējs krīt atpakaļ. Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu! Gads - dzinēji viņu dzen, bet viņš dzenas tiem pa pēdām. Ašera maize būs trekna, un tas spēs pat ķēniņam dot gardumus. Naftalis - tramīga stirna, kas pauž skaistus vārdus. Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri. Strēlnieki cēla nemieru, viņi raidīja uz viņu bultas, karoja ar viņu, tomēr viņa loks nelūza, un viņa elkoņi palika stipri. To darīja Jēkaba stiprums, viņa gans - Israēla klints. No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja. Tava tēva svētības, kas ir pārākas par seno kalnu svētībām un pakalnu godību, tās lai ir pār Jāzepa galvu un pār izraudzītā galvu starp brāļiem. Benjamīns ir plēsīgs vilks, kas no rīta ieguvumu ēd un vakarā laupījumu sadala." Visas tās ir Israēla divpadsmit ciltis, un tie ir vārdi, kurus viņu tēvs viņiem sacīja, kad viņš tos svētīja, ikvienu ar savu īpašu svētību viņš tos svētīdams svētīja. Un viņš pavēlēja tiem, sacīdams: "Es tagad piepulcēšos savai tautai. Apglabājiet mani pie maniem tēviem tanī alā, kas atrodas hetieša Efrona tīrumā, tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā, iepretim Mamrei, Kānaāna zemē, tanī laukā, kuru Ābrahāms nopirka no hetieša Efrona sev par kapa vietu. Tur viņi ir apglabājuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur viņi apglabājuši arī Īzāku un Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apglabājis Leu. Tīrumā un alā, kas tanī ir, kas pirkti no Heta bērniem." Un, kad Jēkabs bija beidzis dot pavēles saviem dēliem, viņš savilka savas kājas atpakaļ gultā; viņš nomira un tika piepulcināts savai tautai.
1. Mozus 49:1-33 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: „Sapulcējieties—es jums gribu darīt zināmu, kas jūs gaida nākamajās dienās. Sapulcējieties un uzklausaities, Jēkaba dēli! Uzklausiet Israēlu, savu tēvu! Rūben, mans pirmdzimtais, tu esi mans spēks, mana vīra stipruma pirmais, izlase cildenumā un izcils varā. Verdošs kā ūdens, tu nebūsi pārāks; jo tu gāji sava tēva atdusas vietā toreiz, tu apkrāvies ar vainu, manā gultā kāpdams. Simeons un Levijs—tie abi ir brāļi; varmācības rīki ir viņu cērtamie cirvji. Viņu padomam lai nebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam, lai nepievienojas mana sirds, jo tie savās dusmās ir nokāvuši cilvēkus un savā patvaļā sakropļojuši vēršus. Nolādētas lai ir viņu kaislās dusmas, jo tās ir varmācīgas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs! Es tos sadalīšu starp Jēkaba ciltīm un izkaisīšu viņus Israēlā. Bet Jūda—tevi tavi brāļi teiks; tava roka grābs tavu ienaidnieku skaustu, un tavā priekšā zemē lieksies tavi brāļi. Jauns lauva ir Jūda, no laupījuma tu augi liels, mans dēls! Tagad tas notupies, izstiepies kā lauva, kā liels lauva. Kas drīkst viņu sacelt kājās? Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, tiekams tas ŠILO nāks. Viņam tautas klausīs. Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu. Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu virsvalku vīnogu asinīs. Viņa acis ir sarkanas no vīna, un balti no piena viņa zobi. Zebulons apmetas jūras malā, viņš mīt pie kuģu ostām, un viņa platība sniedzas līdz Sidonai. Isašars ir kaulains ēzelis, viņš guļ gatvē starp aplokiem. Viņš redz, cik labi ir dusēt savā zemē, cik tā jauka, jo viņš ir liecis savu muguru zem nastas un klausībā kalpojis kungiem. Dans spriedīs tiesu savai tautai kā atsevišķai ciltij pārējo Israēla cilšu starpā. Dans ir kā čūska uz ceļa, kā bīstama odze tekas malā, kas iedzeļ pat zirgam nagā, tā ka jājējs krīt atpakaļ. Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu! Gads, laupītāji viņu aplenc, bet viņš dzenas tiem pakaļ. Ašera maize būs trekna, un tas spēs pat ķēniņam dot gardumus. Naftalis—tramīga stirna, kas pauž skaistus vārdus. Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri. Strēlnieki cēla nemieru, viņi raidīja uz viņu bultas, karoja ar viņu, Tomēr viņa loks nelūza, un vingras palika viņa rokas. To darīja Jēkaba stiprums, viņa gans—Israēla klints. No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja. Tava tēva svētības, kas ir pārākas par seno kalnu svētībām un pakalnu godību, tās lai ir pār Jāzepa galvu un pār izraudzītā galvu starp brāļiem. Bcnjamīns ir vilks, kas no rīta sagūstīto saplēš un līdz pat vakaram vēl sadala laupījumu.“ Visas tās ir Israēla divpadsmit ciltis, un tie ir vārdi, kujus viņu tēvs viņiem sacīja, kad viņš tos svētīja, ikvienu ar savu īpašu svētību viņš tos svētīdams svētīja. Un viņš pavēlēja tiem, sacīdams: „Es tagad piepulcēšos savai tautai. Aprociet mani pie maniem tēviem tanī alā, kas atrodas hetieša Efrona tīrumā, Tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā, iepretim Mamrei, Kānaāna zemē, tanī laukā, kuju Ābrahāms nopirka no hetieša Efrona sev par dzimts kapiem. Tur viņi ir aprakuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur viņi aprakuši arī īzāku un Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apracis Leu. Tīrumā un alā, kas tanī ir, kas pirkti no hetiešiem.“ Kad nu Jēkabs bija pabeidzis saviem dēliem dot aizrādījumus, viņš savilka savas kājas atpakaļ gultā; viņš nomira un tika piepulcināts savai tautai.
1. Mozus 49:1-33 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: “Sapulcējaties, un es jums sludināšu, kas jums notiks nākamās dienās. Sapulcējaties un klausāties, jūs Jēkaba dēli, klausāties uz Israēli, savu tēvu. Rūben, tu mans pirmdzimtais, mans spēks un mana stipruma iesākums, pirmais augstībā un pirmais stiprumā! Verdošs kā ūdens, - tev nebūs būt tam augstākajam, jo sava tēva gultā tu esi kāpis, tur tu to esi sagānījis; manā gultā viņš kāpis! Simeons un Levis ir brāļi, viņu zobeni ir varas ieroči. Lai mana dvēsele nenāk viņu runās, mans gods lai nav viņu draudzē, jo savā bardzībā tie vīrus nokāvuši, un savā tīšā prātā tie vērsi maitājuši. Nolādēta lai ir viņu dusmība, jo tā ir briesmīga, un viņu bardzība, jo tā ir cieta; es tos izdalīšu pa Jēkabu, es tos izkaisīšu pa Israēli. Jūda, tu tas esi, tevi slavēs tavi brāļi, tava roka būs uz kakla taviem ienaidniekiem, tavā priekšā klanīsies tava tēva bērni. Jūda ir jauns lauva, no laupījuma tu esi pacēlies, mans dēls, viņš nometies, nogūlies tā kā lauva un tā kā lauvas māte; kas viņu traucēs? Scepteris nezudīs no Jūda, nedz bauslības devējs no viņa kājām, tiekams ŠĪLO nāks, un viņam tautas paklausīs. Viņš sien savu jauno ēzeli pie vīna koka un savas ēzeļa mātes kumeļu pie vīna koka stīgām. Savas drēbes viņš mazgā vīnā, un savu mēteli vīna ķekaru asinīs. Viņa acis ir sarkanākas ne kā vīns, un viņa zobi baltāki ne kā piens. Zebulons dzīvos pie jūras krastiem un būs pie kuģu ostām un sniedzās līdz Sidonai. Īsašars ir stiprs kaulains ēzelis un guļ starp laidariem. Un viņš redzēja dusu, ka tā laba, un zemi, ka tā jauka, un locīja savu muguru pie nešanas un kalpoja klausīdams. Dans, tā kā citas Israēla ciltis, tiesās savu tautu. Dans būs čūska ceļmalā, odze takas malā, kozdama zirgam papēžos, ka viņa jājējs krīt atpakaļ. Kungs, es gaidu uz Tavu pestīšanu! Gads, dzinēji viņu dzenās, bet viņš tos atgainīs. No Ašera būs trekna maize, un viņš dos ķēniņu gardumus. Naftalis ir stirna savā vaļā, viņš dod mīlīgus vārdus. Jāzeps ir jauns augļu koks, jauns augļu koks avota malā, zari stiepjas pār mūri. Strēlnieki viņu kaitinājuši, viņu apšaudījuši un ienīdējuši. Bet viņa stops ir palicis stiprs, un viņa roku elkoņi spēcīgi, caur Jēkaba varenā Dieva rokām; no turienes ir Gans, Israēla klints, No tava tēva Dieva, un Tas tev palīdzēs, - un no Visvarenā, Tas tevi svētīs ar debess svētījumiem no augšienes, ar dziļumu svētījumiem apakšā, ar svētījumiem no krūtīm un miesām. Tava tēva svētījumi ir stiprāki nekā manu vecaju svētījumi līdz mūžīgo kalnu galiem, tie nāks pār Jāzepa galvu, un pār galvu, kas ir izredzētais savu brāļu starpā. Benjamins ir plēsīgs vilks, no rīta viņš laupījumu ēdīs un ap vakaru viņš laupījumu dalīs.” Šās visas ir Israēla divpadsmit ciltis, un šie ir vārdi, ko viņu tēvs uz tiem runāja, tos svētīdams; ikvienu viņš svētīja ar īpašu svētību. Un viņš tiem pavēlēja un sacīja: “Es tapšu piepulcināts pie saviem ļaudīm, aprociet mani pie maniem tēviem alā, kas ir hetieša Efrona tīrumā, Makpelas alas tīrumā, kas ir pret Mamri, Kanaāna zemē, ko Ābrahāms ir pircis no hetieša Efrona sev par dzimts kapa vietu. Tur tie ir aprakuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur tie ir aprakuši Īzaku un Rebeku, viņa sievu, tur es esmu apracis Leū. Tīrums un ala, kas ir tur, ir pirkti no Heta bērniem.” Kad Jēkabs bija beidzis pavēles dot saviem dēliem, tad viņš salika savas kājas uz gultas un izlaida garu un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm.