Ecēhiēla 20:5-31

Dalīties

Ecēhiēla 20:5-31 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)

Saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: tanī dienā, kad Es izredzēju Israēlu, Es pacēlu Savu roku pār Jēkaba nama dzimumu zvērestam. Ēģiptes zemē Es tiem atklājos, Es pacēlu Savu roku pār tiem un sacīju: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Tanī dienā Es pacēlu Savu roku pār tiem, ka Es tos izvedīšu no Ēģiptes zemes un tos ievedīšu tai zemē, ko Es esmu tiem izraudzījis, kur piens un medus tek un kas jaukāka par visām zemēm. Vēl Es tiem pavēlēju: ikviens lai atmet tos gānekļus, uz kuriem viņa acis līdz šim raudzījušās, un neapgānieties ar Ēģiptes elkiem! Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Bet tie bija pretestības pilni un negribēja Man klausīt. Neviens neatmeta tos gānekļus, uz kuriem līdz šim bija raudzījušās viņu acis; no Ēģiptes elkiem tie neatteicās. Tad Es gribēju pār tiem izgāzt Savas dusmas un tiem parādīt visu Savu bardzību Ēģiptes zemē. Bet tad Es no tā atteicos Sava Vārda dēļ, lai tas netop likts negodā to tautu acīs, kuru starpā tie dzīvoja un kuru priekšā Es tiem parādījos un solīju tos izvest no Ēģiptes zemes. Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un aizvedu tuksnesī. Tur Es tiem devu Savus likumus un mācīju tiem Savus baušļus; kas tos tur, tas dzīvos. Es devu tiem arī Savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētījis. Bet Israēla nams bija stūrgalvīgs arī tuksnesī, tie nestaigāja pēc Maniem likumiem un nepildīja Manus baušļus, kas cilvēkam jāpilda, lai tas dzīvotu, un arī Manas svētās dienas tie nesvētīja; tad Es gribēju pār tiem izgāzt Savas dusmas tuksnesī, lai tos pavisam iznīcinātu. Bet Es no tā atteicos Sava Vārda dēļ, lai tas netop negodā likts to tautu acīs, kuru priekšā Es tos izvedu. Tomēr Es pacēlu Savu roku zvērestam, ka Es tos neievedīšu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek un kas ir jaukāka par visām zemēm, tāpēc ka tie nepildīja Manus baušļus un nestaigāja pēc Maniem likumiem, un nesvētīja Manas svētās dienas, jo viņu sirds turējās tikai pie saviem elkiem. Tomēr Mana acs raudzījās žēlīgi uz viņiem, tā ka Es viņus neiznīcināju un neliku viņiem dabūt galu tuksnesī. Tad Es sacīju viņu bērniem tuksnesī: nestaigājiet pēc savu tēvu paražām un nepildiet viņu baušļus, un nepadariet sevi nešķīstus ar viņu elkiem! Es, Tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc Maniem likumiem, pildiet Manus baušļus un turieties pie tiem! Svētījiet Manas svētās dienas, ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, Tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Bet arī bērni bija stūrgalvīgi, tie nestaigāja pēc Maniem likumiem un nepildīja Manus baušļus, nerīkodamies pēc tiem, kas cilvēkam jādara, lai tas dzīvotu. Arī Manas svētās dienas tie nesvētīja. Tad Es gribēju izgāzt pār tiem Savas dusmas, parādīt tiem tuksnesī visu Savu bardzību. Bet Es atrāvu Savu roku atkal atpakaļ Sava Vārda dēļ, lai tas netop negodā likts tautu acīs, kuru priekšā Es tos izvedu. Un tomēr Es pacēlu Savu roku zvērestam pār tiem tuksnesī, ka tos izkaisīšu citu tautu starpā un tos izklīdināšu pa dažādām zemēm, tāpēc ka tie nav dzīvojuši pēc Maniem baušļiem, ir atmetuši Manus likumus un nav svētījuši Manas svētās dienas, bet savas acis piegriezuši savu tēvu elkiem. Tā arī Es tiem devu likumus, kas tiem nebija par labu, un baušļus, kas tiem nedod dzīvību. Es ļāvu tiem kļūt nešķīstiem ar viņu upuru dāvanām, kad viņi veltīja ikvienu pirmdzimušo uguns upurim; Es viņiem gribēju iedvest šausmas, lai tie atzīst, ka Es esmu Tas Kungs. Tāpēc, cilvēka bērns, runā tu ar Israēla namu un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: arī vēl jūsu tēvi ir Mani zaimojuši, ka viņi lauzuši Man uzticību. Proti, kad Es biju tos novedis tai zemē, ko Es zvērēdams tiem biju apsolījis, tie izlietoja katru augstāku pakalnu un katru zaļu koku un nesa tur elkiem savus kaujamos upurus un savas dāvanas, kvēpināja tur savu saldo smaržu un izlēja savus dzeramos upurus, lai Mani sarūgtinātu. Es jautāju tiem: kas tā par augstieni, kurp jūs ejat? Un tās vārds tiek saukts Bāmā līdz pat šai dienai. Tādēļ saki Israēla namam: tā saka Dievs Tas Kungs: vai arī jūs gribat pēc savu tēvu priekšzīmes nešķīsti kļūt un piekopt elkdievību ar viņu gānekļiem? Tiešām, ar savām elku upuru dāvanām, pat savus bērnus atnesdami upurim ugunī, jūs esat aptraipījušies ar visiem saviem elkiem līdz pat šai dienai. Un Es lai uzklausu jūsu jautājumus, Israēla nams? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Es negribu dzirdēt jūsu jautājumus.

Ecēhiēla 20:5-31 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)

Saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tanī dienā, kad Es izredzēju Israēlu, Es pacēlu savu roku pār Jēkaba nama dzimumu zvērestam. Ēģiptes zemē Es atklājos un apliecināju: Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs; tā sacīdams, Es pacēlu savu roku. Tanī dienā Es pacēlu savu roku pār tiem, ka Es tos izvedīšu no Ēģiptes zemes un tos ievedīšu tai zemē, ko Es esmu tiem izredzējis, kur piens un medus tek, kas ir arī jaukāka par visām zemēm. Vēl Es tiem pavēlēju: Ikviens lai atmet tos gānekļus, uz kuņem viņa acis līdz šim raudzījušās, un nesagānaities ar Ēģiptes elkiem! Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs. Bet tie bija nepakļāvīgi un negribēja Man klausīt. Neviens neatmeta tos gānekļus, uz kupem līdz šim bija raudzījušās viņu acis; no Ēģiptes elkiem tie neatteicās. Tad Es gribēju pār tiem izgāzt savas dusmas un tiem parādīt visu savu bardzību Ēģiptes zemē. Bet tad Es no tā atteicos sava vārda dēļ, lai tas netop likts negodā pagānu tautu acīs, kufu starpā tie dzīvoja, un kupr priekšā Es tiem parādījos un solīju tos izvest no Ēģiptes zemes. Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un aizvedu tuksnesi. Tur Es tiem devu savus likumus un mācīju tiem savus baušļus; kas tos tur, tas dzīvos. Es devu tiem ari savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kas tos svētījis. Bet Israēla nams bija nepaklausīgs un pretspriedzīgs ari tuksnesī, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, kas cilvēkam jāpilda, lai tas dzīvotu. Arī manas svētās dienas tie nebūt nesvētīja; tad Es gribēju pār tiem izgāzt savas dusmas tuksnesī, lai tos pavisam iznīcinātu. Bet tad Es no tā atteicos sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts pagānu tautu acīs, kufu priekšā Es tos izvedu. Tomēr Es pacēlu savu roku zvērestam, ka Es tos neievedīšu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek un kas ir jaukāka par visām zemēm, Tāpēc ka tie nepildīja manus baušļus un nestaigāja pēc maniem liku-miem un nesvētīja manas svētās dienas, jo viņu sirds turējās tikai pie saviem elkiem. Tomēr mana acs raudzījās žēlīgi uz viņiem, tā ka Es viņus neiznīcināju un neliku viņiem dabūt pilnīgi galu tuksnesī. Tad Es sacīju viņu bērniem tuksnesī: Nestaigājiet pēc savu tēvu paražām un nepildiet viņu baušļus un nepadarait sevi nešķīstus ar viņu elkiem! Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc maniem likumiem, pildiet manus baušļus un turieties pie tiem! Svētījiet manas svētās dienas, ka tās ir par derības rīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Bet arī bērni bija pretestīgi, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, nerīkodamies pēc tiem, kas taču cilvēkam jādara, lai tas dzīvotu. Ari manas svētās dienas tie nesvētīja. Tad Es nodomāju izgāzt pār tiem savas dusmas, parādīt tiem tuksnesi visu savu bardzību. Bet tad Es atrāvu savu roku atkal atpakaļ un atsacījos no sava nodoma sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts tautu acīs, kupu priekšā Es tos izvedu. Es pacēlu tomēr savu roku zvērestam pār tiem tuksnesī, ka tos Es izkaisīšu pagānu tautu starpā un tos izklīdināšu pa dažādām zemēm, Tāpēc ka tie nav dzīvojuši pēc maniem baušļiem, ir atmetuši manus likumus un nav svētījuši manas svētās dienas un savas acis piegriezuši savu tēvu elkiem. Tā ari Es tiem devu likumus, kas tiem nebija par labu, un baušļus, kas tiem nedod dzīvību. Es ļāvu tiem kļūt nešķīstiem ar viņu upupu dāvanām, kad viņi veltīja visu, kas kaut kādā veidā bija pirmdzim-tais, uguns upurim; Es viņiem gribēju iedvest šausmas, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs. Tāpēc, cilvēka bērns, runā tu ar Israēla namu un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Ari tādēļ vēl jūsu tēvi ir Mani nonicinājuši, ka viņi lauzuši Man uzticību. Proti, kad Es biju tos novedis tai zemē, ko Es zvērēdams tiem biju apsolījis, tie izlietoja katru augstāku pakalnu un katru zaļu koku un nesa tur elkiem savus kaujamos upupus un savas dāvanas, kvēpināja tur savu saldo smaržu un izlēja savus dzeramos upufus, lai Mani sarūgtinātu. Es jautāju tiem: Kas tas par pakalnu, kas tā par augstieni, kurp jūs ejat? Tā šis nosaukums ir palicis līdz mūsu dienai. Tādēļ saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai ari jūs gribat pēc savu tēvu priekšzīmes nešķīsti kļūt un piekopt elkadievību ar viņu gānekļiem? Tiešām, ar savām elku upupu dāvanām, pat savus bērnus atnesdami upurim ugunī, jūs esat aptraipījušies ar visiem saviem elkiem līdz pat šai dienai. Un Es lai uzklausu jūsu jautājumus, Israēla nams? Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —saka tas Kungs—„Es negribu dzirdēt jūsu jautājumus.

Ecēhiēla 20:5-31 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)

Un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: tai dienā, kad Es Israēli izredzēju, tad Es pacēlu Savu roku pār Jēkaba nama dzimumu un tiem parādījos Ēģiptes zemē; Es pacēlu Savu roku pār tiem un sacīju: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Tai dienā Es pacēlu Savu roku pār tiem un tos izvedu no Ēģiptes zemes uz zemi, ko Es viņiem biju sagādājis, kur piens un medus tek, kas ir jaukāka pār visām zemēm. Un Es uz tiem sacīju: atmetiet ikviens savus acu negantības no sevis nost un neapgānāties ar Ēģiptes elkiem; Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Bet tie bija stūrgalvīgi pret Mani un negribēja Mani klausīt; neviens neatmeta savu acu negantības un neatstājās no Ēģiptes elkiem. Tāpēc Es sacīju: Es pār tiem izgāzīšu Savu bardzību un izdarīšu pie tiem Savu dusmību pašā Ēģiptes zemē. Bet es darīju sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts pagānu acu priekšā, kuru vidū tie bija, kuru acu priekšā Es tiem biju parādījies, tos izvest no Ēģiptes zemes. Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un tos vadīju tuksnesī. Un Es tiem devu Savus likumus un tiem darīju zināmas tiesas, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo. Es tiem arī devu Savas svētās dienas, ka tās būtu par zīmi starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētī. Bet Israēla nams bija stūrgalvīgs pret Mani tuksnesī; tie nestaigāja Manos likumos un atmeta Manas tiesas, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo; un tie ļoti sagānīja Manas svētās dienas, tā ka Es sacīju: Es Savu bardzību pār tiem gribu izgāzt tuksnesī un tiem darīt galu. Bet Es darīju Sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts to pagānu acu priekšā, kuru acu priekšā Es tos biju izvedis. Un tomēr Es Savu roku pacēlu pret tiem tuksnesī, tos nevest tai zemē, ko Es tiem biju devis, kur piens un medus tek, kas ir jaukāka pār visām zemēm: Tādēļ ka tie atmeta Manas tiesas un nestaigāja Manos likumos un sagānīja Manas svētās dienas; jo viņu sirds sekoja viņu elkiem. Bet Mana acs tos žēloja, ka Es tos nenomaitāju un tiem galu nedarīju tuksnesī. Un Es sacīju uz viņu bērniem tuksnesī: nestaigājiet savu tēvu likumos un nesargājiet viņu tiesas un neapgānāties ar viņu elkiem, Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs; staigājiet Manos likumos un sargājiet Manas tiesas un dariet tās. Un svētījiet Manas svētās dienas, lai tās ir par zīmi starp Mani un jums, un jūs samanāt, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Bet arī bērni bija stūrgalvīgi pret Mani, tie nestaigāja Manos likumos un nesargāja Manas tiesas, tās nedarīdami, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo; tie sagānīja Manas svētās dienas, tā ka Es sacīju: Es Savu bardzību pār tiem gribu izgāzt un Savu dusmību pret tiem izdarīt tuksnesī. Bet Es atturēju Savu roku Sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts pagānu acu priekšā, kuru acu priekšā Es tos biju izvedis. Tomēr Es pacēlu Savu roku pret tiem tuksnesī, tos izkaisīt starp pagāniem un tos izputināt pa valstīm, Tādēļ ka tie Manas tiesas nebija darījuši, bet bija atmetuši Manus likumus un sagānījuši Manas svētās dienas un viņu acis dzinās pēc viņu tēvu elkiem. Tāpēc Es tiem arī devu likumus, kas nebija labi, un tiesas, caur ko tie nevarēja dzīvot. Un Es tos sagānīju ar viņu dāvanām, caur to, ka tie ikvienai pirmdzimtībai lika caur uguni iet, lai Es tos nopostītu, lai tie samanītu, ka Es esmu Tas Kungs. Tādēļ cilvēka bērns, runā uz Israēla namu un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: jūsu tēvi Mani vēl ir zaimojuši, atkāpdamies no Manis. Kad Es tos biju novedis uz to zemi, par ko Savu roku biju pacēlis, viņiem to dot, tad tie izraudzījās ikkatru augstu pakalnu un ikkatru kuplu koku, un upurēja tur savus upurus un nonesa tur savas riebīgās dāvanas un kvēpināja tur savu saldo smaržu un upurēja turpat savus dzeramos upurus. Un Es uz tiem sacīju: kas tas par kalnu, kurp jūs ejat? Bet šī vārds līdz šai dienai ir nosaukts elka kalns. Tādēļ saki uz Israēla namu: tā saka Tas Kungs Dievs: jūs esat sagānījušies pa savu tēvu ceļiem un maukojušies viņu gānekļiem pakaļ. Tiešām, savas dāvanas upurēdami, saviem bērniem likdami caur uguni iet, jūs esat apgānījušies pie visiem saviem elkiem līdz šai dienai; vai Es no jums ļautos vaicāties, ak Israēla nams! Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Es negribu, ka jūs Mani vaicājiet.