2. Mozus 9:1-35
2. Mozus 9:1-35 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ej pie faraona un saki viņam: tā ir sacījis Tas Kungs, ebreju Dievs: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu. Bet, ja tu liegsies to laist un vēl ilgāk to aizturēsi, redzi, Tā Kunga roka nāks pār taviem ganāmpulkiem, kas laukā, pār zirgiem, ēzeļiem, kamieļiem, liellopiem un sīklopiem ar ļoti smagu sērgu. Un Tas Kungs darīs atšķirību Israēla un Ēģiptes lopu starpā; neviens lops, kas pieder Israēla bērniem, nenobeigsies." Un Tas Kungs nolika noteiktu laiku un sacīja: "Rīt Tas Kungs to darīs šinī zemē." Un Tas Kungs darīja to nākamajā dienā; un nobeidzās visi ēģiptiešu lopi, bet no Israēla bērnu lopiem nenobeidzās neviens. Un faraons ievāca ziņas; un redzi, no israēliešu lopiem neviens nebija nobeidzies. Bet faraona sirds palika cieta, un tas neatlaida tautu. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: "Ņemiet pilnām saujām krāsns sodrējus, un Mozus lai tos met pret debesīm faraona acu priekšā. Un tie taps par smalkiem pīšļiem pār visu Ēģiptes zemi un taps par strutojošiem augoņiem, kas izsitīsies gan cilvēkiem, gan lopiem visā Ēģiptes zemē." Un viņi ņēma krāsns sodrējus un nostājās faraona priekšā, un Mozus meta tos pret debesīm, un tie tapa par strutojošiem augoņiem, kas izsitās gan cilvēkiem, gan lopiem. Un burvji nevarēja nostāties Mozus priekšā to augoņu dēļ, jo augoņi bija gan burvjiem, gan visiem ēģiptiešiem. Bet Tas Kungs nocietināja faraona sirdi, un tas viņiem neklausīja, kā jau Tas Kungs bija Mozum sacījis. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Celies agri no rīta un nostājies faraona priekšā un saki viņam: tā saka Tas Kungs, ebreju Dievs: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu, jo šoreiz Es sūtīšu visas Savas mocības tavā sirdī un pār taviem kalpiem un tavu tautu, lai tu zinātu, ka nav neviena tāda kā Es visā zemē. Jau tagad Es varētu izstiept Savu roku un sist tevi un tavu tautu ar mēri, ka jūs tiktu izdeldēti no zemes virsus. Bet Es esmu tevi patiesi tāpēc taupījis, lai parādītos Mans spēks un lai Mans Vārds tiktu teikts visā zemē. Bet tu vēl sacelies pret Manu tautu, viņu neatlaizdams. Redzi, rīt ap šo laiku Es likšu krist ļoti smagai krusai visā Ēģiptes zemē, kāda tanī nav bijusi no tās sākuma līdz šai dienai. Tāpēc tagad liec sadzīt savus ganāmpulkus un visu, kas vien tev ir laukā; pār visiem ļaudīm un lopiem, kas atradīsies laukā un nebūs sapulcināti ēkās, nāks krusa, un viņi nomirs." Kurš faraona kalpu vidū bijās Tā Kunga vārda, tas saviem kalpiem un lopiem lika glābties pajumtē. Bet, kas savu sirdi nepievērsa Tā Kunga vārdiem, tas pameta savus kalpus un lopus tīrumā. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Izstiep savu roku pret debesīm. Tad krusa kritīs visā Ēģiptes zemē: pār cilvēkiem, pār lopiem un pār visiem lauku augiem Ēģiptes zemē." Un Mozus izstiepa savu zizli pret debesīm. Tad Tas Kungs sūtīja pērkonus un krusu, un uguns lija uz zemi. Un Tas Kungs lika krusai krist Ēģiptes zemē. Tā tur bija krusa, un uguns nemitīgi laistījās krusas vidū, ļoti bargas krusas, kāda nav bijusi Ēģiptes zemē, kopš tur mituši ļaudis. Un krusa nosita visā Ēģiptes zemē it visu, kas bija laukā, gan cilvēkus, gan lopus; arī visus augus tīrumos nosita krusa un salauza visus kokus laukā. Vienīgi Gošenes zemē, kur Israēla bērni dzīvoja, nebija krusas. Un faraons lika ataicināt Mozu un Āronu un tiem sacīja: "Es šoreiz esmu grēkojis; Tas Kungs ir taisns, bet es un mana tauta - mēs esam bezdievīgi. Lūdziet To Kungu, jo pārāk daudz Dievam pērkonu un krusas; tad es jūs atlaidīšu un ilgāk vairs neaizturēšu." Tad Mozus viņam sacīja: "Tiklīdz es iziešu ārā no pilsētas, es izstiepšu savas rokas pret To Kungu, un pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzītu, ka zeme pieder Tam Kungam. Bet es zinu, ka tu un tavi kalpi vēl aizvien nebīstaties Dieva Tā Kunga." Un lini un mieži tika apsisti, jo miežiem jau bija vārpas un lini ziedēja. Bet kvieši un divšķautņu mieži netika apsisti, jo tie bija vēlīni. Un Mozus atstāja faraonu un pilsētu un izplēta savas rokas pret To Kungu. Tad pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās uz zemi. Bet, kad faraons redzēja, ka lietus un pērkoni, un krusa mitējas, viņš grēkoja atkal un nocietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi. Un faraona sirds palika cieta, un viņš neatlaida Israēla bērnus, kā jau Tas Kungs bija runājis caur Mozu.
2. Mozus 9:1-35 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Ej pie faraona un saki viņam: tā ir sacījis tas Kungs, ebrēju Dievs: „Atlaid manu tautu, lai tā Man kalpotu. Bet ja tu liegsies viņus atbrīvot un to vēl ilgāk aizkavēsi, Tad, lūk, tā Kunga roka gulsies uz taviem ganāmpulkiem, kas ir tīrumā, uz zirgiem, ēzeļiem, kamieļiem, liellopiem un sīklopiem ar ļoti smagu mēri. Un tas Kungs darīs atšķirību Israēla un Ēģiptes lopu starpā; neviens lops, kas pieder israēliešiem, nenobeigsies.“ Un tas Kungs nolika noteiktu laiku un sacīja: „Rīt tas Kungs to darīs šinī zemē.“ Un tas Kungs izpildīja šo nodomu nākamajā dienā; nobeidzās visi ēģiptiešu lopi, bet no israēliešu lopiem neviens nenobeidzās. Un faraons ievāca ziņas; un—lūk, no israēliešu lopiem neviens nebija nobeidzies. Bet faraona sirds palika cieta, un tas neatlaida tautu. Tad tas Kungs sacīja Mozum un Aronam: „Ņemiet pilnām saujām krāsns sodrējus, un Mozus lai tos met pret debesīm faraona acu priekšā. Tad tie kā sīki putekļi ies pār visu Ēģiptes zemi kā pār cilvēkiem, tā pār lopiem, un kļūs par strutojošiem augoņiem it visā Ēģiptes zemē.“ Un viņi paņēma krāsns sodrējus un nostājās faraona priekšā, un Mozus meta tos pret debesīm, un tie kļuva par strutojošiem augoņiem kā cilvēkiem, tā lopiem. Un burvji nevarēja nostāties Mozus priekšā to augoņu dēl, jo augoņi bija ir burvjiem, ir visiem ēģiptiešiem. Bet tas Kungs apcietināja faraona sirdi, un tas viņiem neklausīja, kā tas Kungs jau bija Mozum sacījis. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Celies agri no rīta un nostājies faraona priekšā un saki viņam: tā saka tas Kungs, ebrēiu Dievs: „Atlaid manu tautu, ka tā Man kalpotu, Jo tagad Es sūtīšu visas savas mocības tavā sirdī, arī pār taviem kalpiem un taviem ļaudīm, lai tu zinātu, ka nav neviena tāda kā Es visā zemē. Jau tagad Es varētu izstiept savu roku un sist tevi un tavu tautu ar mēri, ka jūs tiktu izdeldēti no zemes virsus. Bet Es esmu tevi patiesi tāpēc taupījis, lai parādītos mans spēks un lai mans vārds tiktu teikts visā zemē. Bet vēl tu esi sacēlies pret manu tautu, viņu neatlaizdams. Luk, rit ap šo laiku Es likšu krist ļoti smagai krusai pār visu Ēģiptes zemi kāda tanī līdz šim nav bijusi no tās sākuma līdz šai dienai. Un tagad liec sadzīt savus ganāmpulkus mi visu, kas vien tev ir laukā, visus ļaudis un lopus, kādi atrodami tīrumā; bet, kas nebūs sapulcināti ēkās, pār tiem nāks nāve.“ Kufš faraona kalpu vidū bijās tā Kunga vārdu, tas saviem kalpiem un lopiem lika glābties pajumtē. Bet kas savu sirdi nepievērsa tā Kunga vārdiem, tas pameta savus kalpus un lopus tīrumā. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pret debesīm! Tad krusa kritīs visā Ēģiptes zemē: pār cilvēkiem, pār lopiem un pār visiem lauku augiem Ēģiptes zemē.“ Un Mozus izstiepa savu zizli pret debesīm. Tad tas Kungs sūtīja pērkonus un krusu, un uguns nāca lejup uz zemi. Un tas Kungs lika krusai krist Ēģiptes zemē. Un tur bija krusa, un uguns briesmīgi laistījās krusā, kāda nav bijusi Ēģiptes zemē, kamēr tur mituši ļaudis. Un krusa nosita visā Ēģiptes zemē it visu, kas bija uz lauka, sākot ar cilvēku līdz lopam; ari visus augus tīrumos nosita krusa un salauza visus kokus laukā. Vienīgi Gošenes zemē, kur Israēla bērni dzīvoja, nebija krusas. Un faraons lika ataicināt Mozu un Aronu un tiem sacīja: „Es šoreiz esmu grēkojis; tas Kungs ir taisns, bet es un mana tauta, mēs esam bezdievīgi. Lūdziet par mums to Kungu, jo pārāk daudz Dievam to pērkonu un krusas, un es gribu jūs atlaist un jums turpmāk vairs te nav jāpaliek.“ Tad Mozus viņam sacīja: „Kad es būšu izgājis ārā no pilsētas, tad es izstiepšu savas rokas pret to Kungu, un pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzīsti, ka zeme pieder tam Kungam. Bet tevi un tavus kalpus es pazīstu, ka jūs vēl aizvien nebīstaties Dievu to Kungu.“ Un lini un mieži tika apsisti, jo miežiem jau bija plaukušas vārpas, bet lini ziedēja. Bet kvieši un divšķautņu mieži netika sasisti, jo tie bija vēlīni. Un Mozus, atstādams faraonu un pilsētu, izplēta savas rokas pret to Kungu. Tad pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās uz zemi. Bet kad faraons redzēja, ka lietus bija mitējies un pērkoni un krusa bija mitējušies, viņš turpināja grēkot un nocietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi. Tā faraona sirds palika cieta un viņš neatlaida Israēla bērnus, kā jau tas Kungs bija runāiis caur Mozu.
2. Mozus 9:1-35 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ej pie Faraona un runā uz to: tā saka Tas Kungs, Ebreju Dievs: atlaid Manus ļaudis, ka tie Man kalpo; Jo ja tu liegsies, tos atlaist un tos vēl ilgāki aizturēsi, Redzi, tad Tā Kunga roka būs pār tavu ganāmupulku, kas ir laukā, pār zirgiem, pār ēzeļiem, pār kamieļiem, pār vēršiem un pār sīkiem lopiem ar varen grūtu mēri. Un Tas Kungs darīs starpību starp Israēla lopiem un ēģiptiešu lopiem, ka tur no visa, kas Israēla bērniem pieder, nevienam nebūs mirt.” Un Tas Kungs nolika īpašu laiku un sacīja: “Rīt Tas Kungs to darīs šinī zemē.” Un Tas Kungs to darīja nākamajā dienā, un visi ēģiptiešu lopi nomira, bet no Israēla bērnu lopiem nemira neviens. Un Faraons nosūtīja, un redzi, no Israēla lopiem nebija neviens nomiris. Bet Faraona sirds apcietinājās un viņš neatlaida ļaudis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: “Ņemat pilnas saujas pelnu no krāsns, un lai Mozus tos kaisa pret debesīm Faraonam redzot, Ka tie izput pār visu Ēģiptes zemi un paliek par trumiem, kas izsitās ar pūtēm pie cilvēkiem un pie lopiem pa visu Ēģiptes zemi.” Un tie ņēma pelnus no krāsns un stājās Faraona priekšā, un Mozus tos kaisīja pret debesīm, - tad izsitās trumi ar pūtēm pie cilvēkiem un pie lopiem. Tā ka burvji Mozus priekšā nevarēja stāvēt trumu dēļ, jo trumi bija pie burvjiem un pie visiem ēģiptiešiem. Bet Tas Kungs apcietināja Faraona sirdi, ka tas tiem neklausīja, kā Tas Kungs uz Mozu bija runājis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Celies rīt agri un stājies Faraona priekšā un runā uz to: tā saka Tas Kungs, Ebreju Dievs, atlaid Manus ļaudis, ka tie Man kalpo. Jo šo brīdi Es sūtīšu visas Savas mocības tavā sirdī un pār taviem kalpiem un pār taviem ļaudīm, ka tev būs atzīt, ka neviens nav tāds kā Es pa visu zemes virsu. Jo Es Savu roku jau būtu izstiepis un tevi un tavus ļaudis sitis ar mēri, ka tu no zemes būtu izdeldēts; Bet patiesi, tāpēc Es tevi esmu taupījis, ka Es Savu spēku pie tevis parādītu, un ka Mans vārds taptu sludināts pa visu zemes virsu. Vai tu vēl celies pret Maniem ļaudīm, negribēdams tos atlaist? Redzi, rīt ap šo laiku Es likšu krist varen lielai krusai, kāda vēl nav bijusi Ēģiptes zemē no dienas, kamēr tā ir celta, līdz šim. Un nu sūti un sadzen savus lopus, un visu, kas tev ir uz lauka; visi cilvēki un lopi, kas laukā atradīsies un pajumtā nebūs sadzīti, tie nomirs, kad krusa uz viņiem kritīs.” Kurš nu no Faraona kalpiem Tā Kunga vārdu bijās, tas saviem kalpiem un saviem lopiem lika bēgt pajumtē. Bet kurš savā sirdi Tā Kunga vārdu nelika vērā, tas savus kalpus un savus lopus pameta laukā. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Izstiep savu roku pret debesīm, un lai krusa nāk visā Ēģiptes zemē pār cilvēkiem un pār lopiem un pār visiem lauka augļiem Ēģiptes zemē.” Un Mozus izstiepa savu zizli pret debesīm. Un Tas Kungs izlaida pērkonus un krusu, un uguns nošāvās uz zemi. Un Tas Kungs lika krusai līt pār Ēģiptes zemi, Un tur bija krusa un uguns laistījās krusā, ļoti briesmīgs, kāds nav bijis Ēģiptes zemē, kamēr ļaudis tur bijuši. Un krusa apsita visā Ēģiptes zemē visu, kas bija laukā, cilvēkus līdz ar lopiem, un visus lauka augļus krusa apsita un salauza visus kokus laukā. Bet Gošenes zemē, kur Israēla bērni dzīvoja, krusas nebija. Tad Faraons sūtīja un aicināja Mozu un Āronu un tiem sacīja: “Es šo brīdi esmu grēkojis; Tas Kungs ir taisns, bet es un mani ļaudis esam bezdievīgi. Lūdziet To Kungu, ka Dieva pērkoni un krusa apstātos, lai ir ar to pietiekami, tad es jūs atlaidīšu un jums vairs nebūs palikt.” Tad Mozus uz viņu sacīja: “Kad no pilsētas iziešu, es savas rokas izstiepšu uz To Kungu, tad pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzīsti, ka zeme pieder Tam Kungam. Tomēr tevi un tavus kalpus es zinu, ka jūs vēl nebīsities Dievu, To Kungu.” Tā tapa apsisti lini un mieži, jo mieži bija izplaukuši, un liniem jau bija galviņas. Bet kvieši un rudzi netapa apsisti, jo tie bija vēlu sēti. Tad Mozus aizgāja no Faraona, no pilsētas ārā, un izstiepa savas rokas uz To Kungu, un pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās zemē. Kad nu Faraons redzēja, ka lietus un krusa un pērkoni mitējās, tad viņš vēl vairāk apgrēkojās un apcietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi. Tā Faraona sirds apcietinājās, ka viņš Israēla bērnus neatlaida, kā Tas Kungs caur Mozu bija runājis.