Apustuļu darbi 17:16-34 - Compare All Versions

Dalīties

Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku. Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās. Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži sacīja: "Ko šis pļāpa grib teikt? - un citi: šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs." Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos. Saņēmuši tie viņu veda uz areiopagu, sacīdami: "Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini? Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir." Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: "Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem." Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: "Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim." Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieva, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem.

Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku. Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ikdienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās. Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži sacīja: „Ko šis pļāpa grib teikt?“ Un citi: „Šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs“. Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos. Saņēmuši, tie viņu veda uz areiopagu, sacīdami: „Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini? Jo tu runā mūsu ausim svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir.“ Bet visiem atēniešiem un sveši-niekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: „Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā vajadzētu: viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, Lai tie meklētu Dievu, vai tie viņu varētu nojaust un atrast, jebšu viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam, kā ari daži jūsu dziesminieki sacījuši: Mēs arī esam viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādoma, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo viņš nolicis dienu, kupā viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu vīru, ko viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams to no mirušiem.“ Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: „Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.“ Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieviete, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem.

Un kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnā, apskaitās viņa gars iekš viņa, kad viņš redzēja pilsētu tik elkadievīgu esam. Tad nu viņš sinagogā sarunājās ar jūdiem un dievbijīgiem, un tirgū ikdienas ar tiem, kas tur bija. Un kādi no Epikureju un Stoīku gudriem ar viņu sarunājās; un kādi sacīja: “Ko šis pļāpa grib runāt?” Un citi: “Šis izliekās kā svešu dievu sludinātājs;” tāpēc ka viņš tiem Jēzu un augšāmcelšanos sludināja. Un tie viņu ņēma un veda uz augstās tiesas vietu, sacīdami: “Vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini? Jo tu mūsu ausīm runā dažas svešas lietas, tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir?” Bet visi Atēnieši un svešinieki, kas tur piemājoja, ar citu neko laiku nekavēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. Un Pāvils stāvēja augstās tiesas plača vidū un sacīja: “Jūs Atēniešu vīri, pēc visa es jūs redzu jo dievbijīgus. Jo staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu arī vienu altāri, kam bija virsū rakstīts: nepazīstamam Dievam. Tad nu, ko jūs nepazīdami godājiet, To es jums pasludināju. Tas Dievs, kas ir radījis pasauli un visu, kas tur iekšā, Viņš, debess un zemes Kungs būdams, nemājo rokām darinātos tempļos, Un Viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, tā kā Viņam ko vajadzētu; bet Viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas. Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis iepriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, Ka tie To KUNGU meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, - jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa tauta. Tad nu mums, kas Dieva tauta esam, nebūs domāt, dievību esam līdzīgu zeltam vai sudrabam vai akmenim, kādam caur cilvēka gudrību un izdomāšanu iztaisītam tēlam. Tad nu Dievs nezināšanas laikus panesis, tagad pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties; Tāpēc ka Viņš dienu ir nolicis, kurā Viņš pasauli tiesās taisnībā caur Vīru, ko Viņš uz to izredzējis, visiem ticību pasniegdams, kad Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis.” Bet kad tie dzirdēja miroņu augšāmcelšanos, tad citi to ņēma smieklā, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reiz dzirdēsim.” Un tā Pāvils izgāja no viņu vidus. Bet kādi vīri tam pieķērās un ticēja. Starp tiem bija Dionisijs, augstās tiesas loceklis, un viena sieva, ar vārdu Damare, un vēl citi līdz ar tiem.