2. Samuēla 13:1-39
2. Samuēla 13:1-39 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un notika pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls. Un Amnons ļoti nobēdājās savas mīlestības dēļ uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš palika slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam šķita grūti viņai kaut ko darīt. Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Šimeas, Dāvida brāļa, dēls, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs. Un tas viņam jautāja: "Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?" Tad Amnons viņam atbildēja: "Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu." Tad Jonadabs viņam sacīja: "Iegulies savā guļasvietā un izliecies slims. Kad tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa man dod maizi un gatavo ēdienu manu acu priekšā, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas!" Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad ķēniņš nāca viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: "Lūdzu sūti, lai nāk mana māsa Tamāra un lai viņa taisa manu acu priekšā pāris plāceņu, ka es tos ēdu no viņas rokas!" Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: "Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam ēdienu!" Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā guļasvietā. Un viņa ņēma mīklu, samīcīja to, viņam redzot, taisīja plāceņus un cepa tos. Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā. Un visi, kas pie viņa bija, izgāja. Tad Amnons sacīja Tamārai: "Ienes man to ēdienu iekšējās telpās, ka es tur ēdu no tavas rokas." Un Tamāra ņēma plāceņus, ko viņa bija izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās. Bet, kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: "Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!" Bet viņa tam sacīja: "Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību! Un es pati - kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs." Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsij un, būdams stiprāks par viņu, to pārvarēja un piegulēja. Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatika, ko viņš sajuta pret to, bija spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: "Celies un ej prom!" Bet tad viņa sacīja: "Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!" Bet viņš negribēja tai klausīt. Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja: "Izraidi viņu prom no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas!" Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa meitas tik ilgi, kamēr tās vēl bija neprecētas. Kad nu viņa kalps to bija izvedis ārā un durvis aiz viņas aizslēdzis, tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savas galvas, saplēsa tērpu ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savas galvas un staigāja apkārt vaimanādama. Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: "Vai tavs brālis Amnons nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!" Tā Tamāra palika vientuļa dzīvot sava brāļa Absaloma namā. Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru. Tad notika, ka pēc pilniem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baal-Hacorā, kas ir Efraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus. Absaloms arī nāca pie ķēniņa un sacīja: "Redzi, tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa." Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: "Nē, mans dēls! Mēs taču visi nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu." Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja. Tad Absaloms sacīja: "Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!" Un ķēniņš viņam jautāja: "Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?" Kad Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi. Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: "Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs kļuvusi līksma no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Vai tad ne es to esmu jums pavēlējis? Esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!" Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga. Un, tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas līdz Dāvidam, tās vēstīja: "Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības." Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; arī visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes. Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļadēls, un viņš sacīja: "Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru. Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir miris!" Bet Absaloms bēga. Un zēns, kas bija nolikts par sargu, pacēla savas acis un skatījās, un redzi, viņš ieraudzīja daudz ļaužu, kas nāca pa ceļu cits aiz cita no kalna puses. Tad Jonadabs sacīja ķēniņam: "Redzi, tur nāk ķēniņa dēli! Tiešām, kā tavs kalps ir sacījis, tā tas arī ir noticis!" Un, tiklīdz viņš bija beidzis runāt, tad redzi, nāca ķēniņa dēli, un tie pacēla savas balsis un raudāja; un arī ķēniņš līdz ar visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā. Bet Absaloms bēga un nonāca pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešūras ķēniņa. Bet pats Dāvids sēroja par savu dēlu Amnonu visu to laiku. Tā Absaloms bija bēdzis un gāja uz Gešūru, un viņš palika tur trīs gadus. Bet ķēniņš Dāvids mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris.
2. Samuēla 13:1-39 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un pēc tam notika sekojošais: Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls. Un Amnons ļoti nobēdājās aiz savas mīlestības uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš pakka slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam šķita pilnīgi neiespējami viņai kaut kā tuvoties. Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Simeas dēls, kas savukārt bija Dāvida brālis, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs. Un tas viņam jautāja: „Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?“ Tad Amnons viņam atbildēja: „Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu.“ Tad Jonadabs viņam sacīja: iegulies savā guļas vietā un izliecies slims. Kad nu tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: Lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa mani stiprina ar maizi un slimnieka ēdienu, kas sagatavots, man pašam to redzot, lai to, ko es pats redzu, es ēstu no viņas rokas!“ Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad nu ķēniņš nāca viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: „Lūdzams atsūti manu māsu Tamāru, un viņa lai sagatavo manu acu priekšā kādus divus raušus sirds stiprināšanai, ka es tos apēdu no viņas rokas!“ Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: „Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam slimnieka ēdienu!“ Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā guļas vietā. Un viņa ņēma vēl nenorūgušu mīklu, samīcīja to viņam pašam redzot, sagatavoja raušus un tos cepa. Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā no istabas. Kad nu visi, kuri bija pie viņa, to bija atstājuši, Tad Amnons sacīja Tamārai: „Ienes manu slimnieka ēdienu iekšējās telpās, lai es tur ēdu no tavas rokas.“ Un Tamāra ņēma raušus, ko viņa bija izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās. Bet kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: „Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!“ Bet viņa tam sacīja: „Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību! Un es pati, —kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs.“ Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsi, un, būdams stiprāks par viņu, to izvaroja un piegulēja. Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatiksme, ko viņš sajuta pret to, bija vēl spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: „Celies un ej prom!“ Bet tad viņa sacīja: „Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!“ Bet viņš negribēja tai klausīt. Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja: „Izraidi viņu prom no manis ārā uz ielas un aizslēdz durvis aiz viņas ciet!“ Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa meitas tik ilgi, kamēr tās bija vēl neprecētas. Kad nu viņa kalps to bija izvedis ārā uz ielas un durvis aiz viņas aizslēdzis, Tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savu galvu, saplēsa tērpu ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savu galvu, un staigāja apkārt vaimanādama. Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: „Vai tavs brālis Amnons nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!“ Tā Tamāra palika vientuļa dzīvot sava brāļa Absaloma namā. Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz kaut ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru. Tad notika, ka pēc diviem pilniem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baāl-Hacorā, kas ir Ēfraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus. Absaloms nāca arī pie ķēniņa un sacīja: „Redzi, nu tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa!“ Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: „Nē, mans dēls! Mēs taču nevaram visi iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu.“ Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja. Tad Absaloms sacīja: „Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!“ Un ķēniņš viņam jautāja: „Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?“ Kad nu Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi. Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: „Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs līksma kļuvusi no vīna, un es jums uzsaukšu: Sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Jo es tas esmu, kas jums to pavēlējis; esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!“ Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga. Un tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas pie Dāvida, kas vēstīja: „Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības.“ Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; ari visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes. Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļa dēls, un viņš sacīja: „Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru. Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir miris!“ Bet Absaloms bēga. Un zēns, kas bija nolikts par sargu, pacēla savas acis un skatījās, un redzi, viņš ieraudzīja nākam daudz ļaužu, kas nāca pa ceļu cits aiz cita no kalna puses. Tad Jonadabs sacīja ķēniņam: „Redzi, tur nāk ķēniņa dēli! Tiešām, kā tavs kalps ir sacījis, tā tas ari ir noticis!“ Un tiklīdz viņš bija pabeidzis runāt, tad, redzi, nāca ķēniņa dēli un tie pacēla savas balsis un raudāja; un ari ķēniņš līdz ar visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā. Bet Absaloms bēga un nonāca pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešūras ķēniņa. Bet pats Dāvids sēroja par savu dēlu Amnonu visu to laiku. Pēc tam, kad Absaloms bija aizbēdzis uz Gešūru, viņš palika tur trīz gadus. Bet ķēniņš Dāvids pamazām mitējās dusmoties par Absalomu, jo viņš pa to laiku bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris.
2. Samuēla 13:1-39 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un notikās pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, Tamāra vārdā, un Amnons, Dāvida dēls, to iemīlēja. Un Amnons gauži nobēdājās savas māsas Tamāras dēļ, un viņa bija jaunava, tā ka Amnonam rādījās grūta lieta, viņai ko darīt. Bet Amnonam bija draugs, ar vārdu Jehonadabs, Šimus, Dāvida brāļa, dēls, un Jehonadabs bija ļoti gudrs vīrs. Tas uz viņu sacīja: kāpēc tu tāds izdilis, tu ķēniņa dēls, un jo dienas jo vairāk? Vai to man negribi sacīt? Tad Amnons uz viņu sacīja: es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu. Un Jehonadabs uz to sacīja: gulies savā gultā un izliecies slims. Kad nu tavs tēvs nāk, tevi apraudzīt, tad saki uz to, lai jel mana māsa, Tamāra, nāk un man dod maizes ēst un taisa manu acu priekšā ēdienu, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas. Tad Amnons gūlās un izlikās slims. Kad nu ķēniņš nāca, viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja uz ķēniņu: lai jel mana māsa Tamāra nāk, un sataisa kādus divus raušus manu acu priekšā, ka es ēdu no viņas rokas. Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un sacīja: ej jel Amnona, sava brāļa, namā un taisi viņam ēdienu. Un Tamāra nogāja Amnona, sava brāļa namā, un viņš gulēja gultā. Un tā ņēma mīklu un mīcīja un taisīja raušus viņa acu priekšā un cepa raušus. Un viņa ņēma pannu un no tās izlika viņa priekšā, bet viņš liedzās ēst. Tad Amnons sacīja: lai visi no manis iziet ārā. Tad visi izgāja ārā no viņa. Tad Amnons sacīja uz Tamāru: nes man ēdienu istabā, ka es ēdu no tavas rokas. Tad Tamāra ņēma raušus, ko bija taisījusi, un nesa tos savam brālim Amnonam istabā. Kad tā tos nu viņam pienesa, ka ēstu, tad viņš to sagrāba un uz to sacīja: nāc šurp, guli pie manis, mana māsa. Bet viņa uz to sacīja: nē, mans brāli, nepiesmej mani, jo tā tas nepieklājās Israēlā, - nedari tādu trakumu. Jo kur es paliktu ar savu kaunu? Un tu būtu kā ģeķis Israēlā. Bet runā jel ar ķēniņu, jo viņš mani tev neliegs. Bet tas viņas balsij negribēja klausīt, bet stiprāks būdams nekā viņa to piesmēja un piegulēja. Pēc Amnons viņu nīdēdams ienīdēja; un naids, ar ko viņš to ienīdēja, bija lielāks nekā mīlestība, ar ko viņš to bija mīlējis. Un Amnons uz to sacīja: celies un ej projām. Tad viņa uz to sacīja: ne tā! Šis ļaunums būtu lielāks nekā pirmais, ko tu man darījis, ka tu mani izdzen. Bet viņš tai negribēja klausīt. Un viņš sauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un sacīja: izraidi jel šo no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas. Un viņai bija svārki ar piedurknēm, jo ar tādiem uzvalkiem ķēniņa meitas ģērbās, kas bija jaunavas. Un kad viņa sulainis to bija izraidījis un durvis aiz viņas aizslēdzis, Tad Tamāra meta pelnus uz savu galvu un saplēsa svārkus ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, un lika savu roku uz savu galvu un gāja apkārt brēkdama. Un viņas brālis Absaloms uz to sacīja: vai tavs brālis Amnons pie tevis bija? Nu tad, mana māsa, cieti klusu, viņš ir tavs brālis, neņem šo lietu tā pie sirds. Tā Tamāra palika atstāta sava brāļa Absaloma namā. Un kad ķēniņš Dāvids visu šo dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. Bet Absaloms nerunāja ar Amnonu nedz ļaunu nedz labu. Jo Absaloms ienīdēja Amnonu par to, ka šis bija piesmējis Tamāru, viņa māsu. Un pēc kādiem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana BaālHacorā pie Efraīma. Un Absaloms aicināja visus ķēniņa bērnus. Un Absaloms nāca pie ķēniņa un sacīja: redzi jel, nu tavam kalpam ir avju cirpšana, kaut ķēniņš ar saviem kalpiem nāktu pie sava kalpa. Bet ķēniņš sacīja uz Absalomu: nē, mans dēls, visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinājam. Un viņš gan to lūdza, bet tas negribēja iet, bet viņu svētīja. Tad Absaloms sacīja: ja tu negribi, tad lai jel mans brālis Amnons mums nāk līdz. Bet ķēniņš uz to sacīja: kāpēc lai tas iet līdz? Un kad Absaloms viņu vēl vairāk lūdza, tad viņš Amnonu tam laida līdz ar visiem ķēniņa bērniem. Un Absaloms pavēlēja saviem puišiem un sacīja: raugāt jel, kad Amnona sirds būs priecīga no vīna, un es uz jums sacīšu: kaujiet Amnonu, - tad nokaujiet viņu, nebīstaties, jo es jums to esmu pavēlējis; turaties stipri un esat droši vīri! Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis. Tad visi ķēniņa bērni cēlās un metās ikkatrs uz savu zirgēzeli un bēga. Un tiem vēl ceļā esot, vēsts nāca pie Dāvida, un tur sacīja: Absaloms nokāvis visus ķēniņa bērnus, ka neviens no tiem nav atlicis. Tad ķēniņš cēlās un saplēsa savas drēbes un metās pie zemes, un visi viņa kalpi stāvēja ar saplēstām drēbēm. Un Jehonadabs, Šimus, Dāvida brāļa, dēls atbildēja un sacīja: nedomā, mans kungs, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nokauti, bet Amnons vien ir miris. Jo Absaloms to ir apņēmies no dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru. Un lai nu mans kungs, ķēniņš, šo lietu tā neņem pie sirds, domādams, visus ķēniņa bērnus esam mirušus, jo Amnons vien ir miris. Un Absaloms bēga. Un sargs pacēla savas acis un skatījās, un redzi, daudz ļaudis nāca pa ceļu aiz viņa gar kalnu. Un Jehonadabs sacīja uz ķēniņu: redzi, ķēniņa bērni nāk, tā kā tavs kalps sacījis, tā ir. Un kad viņš bija beidzis runāt, redzi, tad ķēniņa dēli nāca un pacēla savu balsi un raudāja. Arī ķēniņš un visi viņa kalpi raudāja varen lielas raudas. Un Absaloms bēga un gāja pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešuras ķēniņa. Bet (Dāvids) žēlojās pēc sava dēla katru dienu. Un Absaloms bēga un gāja uz Gešuru, tur viņš sabija trīs gadus. Un tas ķēniņu Dāvidu noturēja iziet pret Absalomu, jo viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris.