Ebrejiem 11:1-40

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Jo, tanī stāvēdami, tēvi saņēmuši liecību. Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais. Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns, kā Dievs par viņa dāvanām ir liecinājis; tās dēļ viņš vēl runā, kaut arī miris. Ticībā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs viņu bija aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis. Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā. Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības. Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu. Tāpēc arī no viena cilvēka, kas turklāt vēl bija vecuma nespēkā, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmalā. Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju. Un, ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuras bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties. Bet nu tie tiecas pēc labākas, tas ir, debesu tēvijas. Tāpēc arī Dievs netur par kaunu, ka tie Viņu sauc par savu Dievu, jo Viņš tiem sagatavojis pilsētu. Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus, par ko bija teikts: pēc Īzāka tev pēcnācēji tiks nosaukti, - jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību. Ticībā Īzāks nākotnei svētīja Jēkabu un Ēsavu. Ticībā Jēkabs mirdams ir svētījis abus Jāzepa dēlus un pielūdzis Dievu, noliecies pār sava zižļa galu. Ticībā Jāzeps mirdams ir runājis par Israēla bērnu iziešanu un devis norādījumus par saviem kauliem. Ticībā Mozu pēc dzimšanas viņa vecāki paslēpa trīs mēnešus, tāpēc ka viņi redzēja, ka bērns ir jauks. Un viņi nebijās no valdnieka pavēlēm. Ticībā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dēlu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi, par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu. Ticībā viņš atstāja Ēģipti, nebīdamies no valdnieka dusmām, jo, it kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja. Ticībā viņš izpildīja Pashā svētku ieražu un slacīšanu ar asinīm, lai pirmdzimušo maitātājs tos neaiztiktu. Ticībā viņi izgāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi, ko mēģinot ēģiptieši noslīka. Ticībā sabruka Jērikas mūri pēc tam, kad septiņas dienas tiem bija gājuši apkārt. Ticībā netikle Rahāba negāja bojā līdz ar neticīgajiem, draudzīgi uzņēmusi pie sevis izlūkus. Un ko vēl lai saku? Man pietrūktu laika stāstīt par Gideonu, Baraku, Sampsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, kas ar ticību valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt. Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos. Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos. Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām. Un šie visi, lai gan ticības dēļ viņi ir saņēmuši liecību, nesaņēma apsolīto, tāpēc ka Dievs mums kaut ko labāku bija paredzējis, lai viņi bez mums nesasniegtu pilnību.