2. Ķēniņu 4:8-37

Un kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda bagāta sieva, un tā viņu uzlūdza, ka viņš ar to ēstu mielastu. Un tā notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās ēst maizi. Un tā sacīja savam vīram: "Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas. Mēs varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām, tur tad noliksim viņam gultu un galdu, kā arī krēslu un lukturi, lai viņam pie mums atnākušam būtu, kur ieiet." Kādu dienu, kad viņš tur ieradās, viņš iegāja šai augšējā istabā un apgūlās. Un viņš sacīja savam puisim Gehazim: "Paaicini šo sunamieti!" Un viņš to pasauca, un tā ienāca pie viņa. Un Elīsa sacīja kalpam: "Lūdzu, pasaki viņai: redzi, tu mūsu labad esi tā rūpējusies; ko lai mēs tevis labad darām? Vai būtu vēlams tevis labad iebilst kādu labu vārdu pie ķēniņa vai pie karaspēka virspavēlnieka?" Bet viņa atbildēja: "Es dzīvoju droši savas tautas vidū!" Kad viņš vēlreiz jautāja, kas būtu viņas labā darāms, tad Gehazis atbildēja: "Taču kaut kas, jo viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs." Tad Elīsa sacīja: "Atsauc viņu šurp!" Kad viņš bija to pasaucis un viņa stāvēja durvīs, tad viņš sacīja: "Nākamā gadā ap šo laiku tu apkampusi turēsi dēlu." Bet tā sacīja: "Ak, nē, mans kungs, tu Dieva vīrs, nemaldini savu kalponi!" Un šī sieva patiesi kļuva grūta un dzemdēja dēlu tanī pašā laikā nākamajā gadā, tieši kā Elīsa viņai bija sacījis. Kad zēns bija paaudzies, tas kādu dienu gāja pie sava tēva, pie pļāvējiem. Tad piepeši tas sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: "Mana galva, mana galva!" Bet tas pavēlēja savam kalpam: "Aiznes to pie viņa mātes!" Kad tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad viņš līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira. Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un aizslēdza durvis un izgāja ārā. Tad viņa pasauca savu vīru un tam sacīja: "Lūdzu, atsūti man kādu no puišiem un vienu ēzeļa māti; es steigšos pie Dieva vīra, bet es atkal drīz pārnākšu." Un viņš sacīja: "Kāpēc taisni šodien tu gribi pie viņa iet? Nav taču nedz jauna mēness svētki, nedz arī sabats!" Bet viņa atbildēja: "Būs labi." Un viņa lika apseglot ēzeļa māti un sacīja savam puisim: "Dzen steigšus un nekavē mani jājot kā vien, kad es tev teikšu!" Un tā viņa devās ceļā un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Un notika, kad Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: "Redzi, tur ir mūsu sunamiete! Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi." Un viņa atbildēja: "Labi gan!" Bet, kad viņa bija nonākusi pie Dieva vīra kalna virsotnē, tad tā apkampa viņa kājas; tad pienāca Gehazis, lai viņu atstumtu, bet Dieva vīrs sacīja: "Liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi, un Dievs to ir paturējis apslēptu no manis un nav man to darījis zināmu!" Tad viņa sacīja: "Vai es biju tā, kura no sava kunga lūdza dēlu? Vai es neteicu: nemodini manī aplamas cerības?" Tad viņš pavēlēja Gehazim: "Apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā, un dodies ceļā! Ja tu kādu sastopi, tad nesveicini to, un, ja tevi kāds sveicinās, tad neatbildi tam, un noliec manu zizli uz zēna sejas." Bet zēna māte sauca: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Tad viņš cēlās un devās tai līdzi. Bet pa to laiku Gehazis bija steidzies viņiem pa priekšu, un nogājis tas uzlika zizli uz zēna sejas, bet tur nebija nedz skaņas, nedz kādas dzīvības zīmes. Tad viņš griezās atpakaļ pretī savam kungam un tam paziņoja, ka zēns nav uzmodies. Kad Elīsa ienāca namā, tad redzi, bērns gulēja miris viņa gultā. Un viņš iegāja iekšā un aizslēdza durvis, un pielūdza To Kungu. Un viņš uzkāpa un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm, un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas. Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurpu turpu, un atkal uzkāpa, un pārliecās pār viņu. Tad zēns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis. Nu viņš sauca Gehazi un tam pavēlēja: "Pasauc mūsu sunamieti!" Un tas to atsauca, un tā iegāja pie viņa; tad viņš sacīja: "Saņem savu dēlu!" Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā.