Jona 2:5-10

Ūdens mani apstāja līdz pašai dvēselei, dziļumi mani apkampa, meldri apsedza manu galvu. Es nogrimu pie kalnu pamatiem, zeme savas durvis pār mani bija aizdarījusi mūžīgi, bet Tu manu dzīvību esi izvedis no posta, Kungs, mans Dievs. Kad mana dvēsele manī izmisa, tad es pieminēju To Kungu, un mana lūgšana nāca pie Tevis Tavā svētā namā. Kas turas pie viltīgas nelietības tie zaudē savu žēlastību. Bet es Tev upurēšu ar pateicības balsi; ko esmu solījis, to es maksāšu. Pie Tā Kunga ir pestīšana. Un Tas Kungs runāja uz zivi, un tā izspļāva Jonu malā.