34
1Un Dīna, kas bija Leas meita un kuru tā bija dzemdējusi Jēkabam, gāja iepazīties ar tās zemes meitām. 2Un viņu ieraudzīja Šehems, hīviešu valdnieka Hamora dēls, un viņš to paņēma, gulēja pie tās un nodarīja tai varasdarbu. 3Un viņa sirds pieķērās Jēkaba meitai Dīnai, un viņš iemīlēja jaunavu un runāja laipnīgi ar viņu. 4Un Šehems sacīja savam tēvam Hamoram: "Iegūsti man šo meitu par sievu." 5Jēkabs gan bija dzirdējis, ka tas bija apsmējis viņa meitu Dīnu; bet viņa dēli bija pie viņa ganāmpulkiem laukos, un Jēkabs klusēja līdz viņu pārnākšanai. 6Un Hamors, Šehema tēvs, gāja pie Jēkaba aprunāties. 7Pašreiz Jēkaba dēli arī nāca no lauka, un, tiklīdz tie to dzirdēja, tie pārskaitās, un tas tiem ļoti derdzās, jo, guļot pie Jēkaba meitas, tas kauna darbu bija nodarījis Israēlam. Tā tam nevajadzēja notikt. 8Un Hamors runāja ar viņiem, sacīdams: "Šehema, mana dēla, sirds pieķērusies jūsu meitai, dodiet to viņam par sievu. 9Saradojieties ar mums; jūsu meitas dodiet mums, mūsu meitas ņemiet jūs. 10Dzīvojiet ar mums. Zeme, kas jūsu priekšā, jums atvērta; dzīvojiet tanī, staigājiet apkārt un apmetieties tajā." 11Un Šehems sacīja viņas tēvam un viņas brāļiem: "Kaut es atrastu labvēlību jūsu acīs! Ko jūs no manis prasīsit, to es došu. 12Lai cik lielu atpirkšanas maksu un cik daudz dāvanu jūs prasītu no manis, es tās došu, kā jūs sacīsit man, tikai dodiet jaunavu man par sievu." 13Un Jēkaba dēli atbildēja Šehemam un viņa tēvam Hamoram ar viltu, tāpēc ka viņš bija apsmējis Dīnu, viņu māsu, 14un teica tam: "Mēs nevaram to pielaist, ka dodam savu māsu vīram, kas neapgraizīts, jo tas mums ir apkaunojums. 15Tikai ar vienu noteikumu mēs to varam darīt, ka jūs kļūtu kā mēs, apgraizīdami visus vīrus. 16Tad mēs dotu savas meitas jums un ņemtu jūsu meitas, un mēs dzīvotu ar jums un būtu viena tauta. 17Bet, ja jūs nepaklausīsit mums un neliksit apgraizīties, tad mēs paņemsim savu meitu un aiziesim." 18Šie vārdi patika Hamoram un Šehemam, Hamora dēlam. 19Un jauneklis nekavējās darīt, kā bija teikts, jo viņam labi patika Jēkaba meita, un viņš visā sava tēva namā bija godāts. 20Un Hamors ar savu dēlu Šehemu gāja pilsētas vārtos un runāja nopietni ar savas pilsētas ļaudīm, teikdami: 21"Šie vīri tur labu prātu uz mums, atļaujiet tiem šinī zemē dzīvot un to pārstaigāt, jo zeme ir diezgan plaša viņu priekšā; mēs ņemsim viņu meitas sev par sievām un dosim savas meitas viņiem. 22Bet tikai tad vīri ir ar mieru dzīvot ar mums un kļūt par vienu tautu, ja katrs vīrs, gluži tāpat kā tas ir pie viņiem, tiktu apgraizīts. 23Viņu ganāmpulki, viņu īpašumi un visi viņu lopi, vai tie nepiederēs mums? Izdabāsim viņu prātam, lai tie dzīvo ar mums!" 24Un visi, kas tik mēdza nākt pa viņu pilsētas vārtiem, paklausīja Hamoram un viņa dēlam, un visi vīri tika apgraizīti, visi, kas gāja pa viņu pilsētas vārtiem. 25Un notika, trešajā dienā, kad tiem bija sāpes, Simeons un Levijs, abi Jēkaba dēli, Dīnas brāļi, paņēma katrs pa zobenam, netraucēti ienāca pilsētā un apkāva visus vīrus. 26Un tie nokāva ar zobena asmeni Hamoru un viņa dēlu Šehemu un paņēma no Šehema nama Dīnu un izveda to ārā. 27Un Jēkaba dēli gāja pie pārmāktiem un aplaupīja pilsētu, kurā viņu māsa bija tikusi apsmieta. 28Viņu sīklopus un viņu liellopus, un viņu ēzeļus, un visu, kas bija pilsētā vai uz tīruma, tie nolaupīja. 29Un visu viņu bagātību un visu viņu bērnu pulku, un viņu sievas tie aizveda gūstā kā laupījumu. 30Un Jēkabs sacīja Simeonam un Levijam: "Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu šīs zemes iedzīvotāju kānaāniešu un ferisiešu starpā. Cik liels ir mūsu skaits? Ja tie sapulcējas pret mani, tie mani var sasist. Un es un mans nams tiksim iznīcināti." 31Bet tie sacīja: "Vai viņš drīkstēja apieties ar mūsu māsu kā ar netikli?"