JONAS 2:5-10

Tā ka man šķita, es esmu izstumts galīgi projām ārpus tavu acu skata, un man nekad vairs neredzēt tavu svēto namu! Līdz pašiem manas dzīvības dzijumiem mani bija apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres bija apvijušās ap manu galvu. Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak Kungs, mans Dievs! Un kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis tavā svētajā namā. Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu. Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus, un arī Tev manā īpašā solījumā solīto es pienesīšu kā brīvprātīgu pateicības upuri. Glābšana ir pie tā Kunga!“