Jāņa 10
10
1"Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. 2Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. 3Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. 4Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. 5Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi." 6Šo līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko Viņš uz tiem runāja. 7Tad Jēzus atkal sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ES ESMU durvis, kas ved pie avīm. 8Visi, kas priekš Manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas. 9ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. 10Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. 11ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. 12Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, 13jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. 14ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. 15Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm. 16Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. 17Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. 18Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva." 19Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu starpā šo vārdu dēļ. 20Daudzi viņu starpā sacīja: "Viņā ir velns, Viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs Viņu klausāties?" 21Citi sacīja: "Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?" 22Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. 23Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē. 24Jūdi Viņu ielenca un sacīja Viņam: "Cik ilgi Tu mūs turēsi neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums to skaidri!" 25Jēzus viņiem atbildēja: "Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko Es daru Sava Tēva Vārdā, nodod liecību par Mani. 26Bet jūs neticat, jo nepiederat pie Manām avīm. 27Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. 28Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. 29Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas. 30Es un Tēvs, mēs esam viens." 31Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai Viņu nomētātu. 32Jēzus tiem atbildēja: "Daudz labu darbu Es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ jūs Mani gribat nomētāt?" 33Jūdi Viņam atbildēja: "Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu." 34Jēzus viņiem atbildēja: "Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. - 35Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, 36vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls. 37Ja Es nedaru Sava Tēva darbus, neticiet Man! 38Bet, ja Es tādus daru, tad, ja Man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā." 39Tad tie atkal Viņu taisījās gūstīt, bet Viņš izglābās no viņu rokām. 40Pēc tam Viņš atkal aizgāja otrpus Jordānas, tai vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis, un palika tur. 41Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja: "Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par Viņu runājis, ir bijis patiesība." 42Un daudzi tur sāka Viņam ticēt.
Currently Selected:
Jāņa 10: RT65
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965