5. Mozus 1
1
1Šie ir tie vārdi, ko Mozus runāja visam Israēlam viņpus Jordānas tuksnesī, Arābas klajumā iepretim Sūfai, starp Pāranu un Topelu, Lābanu, Hacerotu un Di-Zahabu, 2vienpadsmit dienu gājumā no Horeba pa Seīra kalnu ceļu līdz Kadeš-Barneai. 3Un notika tas četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā, tad Mozus runāja uz Israēla bērniem, sacīdams visu to, ko Tas Kungs viņam par tiem bija pavēlējis, 4pēc tam kad viņš bija uzvarējis Sihonu, amoriešu ķēniņu, kas dzīvoja Hešbonā, un Ogu, Basanas ķēniņu, kas dzīvoja Aštarotā un Edrejā. 5Viņpus Jordānas, Moāba zemē, Mozus sāka šo bauslību izskaidrot, sacīdams: 6"Tas Kungs, mūsu Dievs, runāja uz mums pie Horeba, teikdams: jūs pietiekami ilgi esat mituši pie šī kalna. 7Tādēļ griezieties un dodieties ceļā un ejiet uz amoriešu kalniem un pie visiem viņu kaimiņiem līdzenumā, kalnos un lejās, dienvidu zemē un jūras malā uz Kānaāna zemi, un uz Libanonu līdz lielajai upei, līdz Eifratas upei. 8Redzi, Es esmu nodevis šo zemi jūsu rokās, ejiet un iegūstiet sev par īpašumu šo zemi, ko Tas Kungs ir apsolījis ar zvērestu dot jūsu tēviem Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, viņiem un viņu pēcnācējiem pēc viņiem. 9Tanī laikā es jums sacīju, teikdams: es viens pats nespēju pacelt jūsu nastas. 10Tas Kungs, jūsu Dievs, ir licis jums vairoties, un redzi, jūs esat šodien jau tik daudz, cik zvaigžņu pie debesīm. 11Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai liek jums vēl tūkstoškārt vairoties, salīdzinot ar skaitu, cik pašlaik esat, un Viņš lai jūs svētī, kā Viņš jums to solījis. 12Kā gan lai es viens paceļu jūsu grūtumu, nesaskaņas un strīdu nastu? 13Izraugiet no savām ciltīm sev gudrus vīrus, kas ir sapratīgi un zināmi, un es jums tos celšu par galveniem. 14Un jūs man atbildējāt un sacījāt: tavs priekšlikums, ko tu mini, ir teicams un izpildāms. 15Tad es izraudzīju jūsu cilšu galvenos, gudrus un zināmus vīrus, un es tos iecēlu par galvenajiem pār jums - virsniekus pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem, kā arī uzraugus jūsu ciltīm. 16Un jūsu tiesnešiem tai laikā es pavēlēju, sacīdams: izklaušiniet lietas jūsu brāļu starpā un spriediet taisnu tiesu starp ikvienu cilvēku, gan ciltsbrāli, gan piemājotāju. 17Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam; bet to lietu, kas jums par grūtu, to nesiet man, es to uzklausīšu. 18Tā es jums tai laikā devu norādījumus visās lietās, kas jums bija jādara. 19Un tad mēs devāmies no Horeba un gājām cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim, ko jūs redzējāt pa ceļam uz amoriešu kalniem, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums bija pavēlējis, un mēs nonācām līdz Kadeš-Barneai. 20Tad es jums sacīju: jūs esat atnākuši līdz amoriešu kalniem, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos. 21Redzi, Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis zemi tavā priekšā, celies, ņem to sev, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir solījis; nebīsties un neiztrūcinies. 22Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: sūtīsim vīrus sev pa priekšu, ka tie to zemi izlūkotu un atnestu ziņas, pa kuru ceļu mums ir jādodas uz turieni, un par pilsētām, kur mums ir jānonāk. 23Man jūsu sacītais labi patika, un es no jums izraudzīju divpadsmit vīrus, pa vienam vīram no ikkatras cilts. 24Un tie pagriezās un devās kalnup un nonāca pie Eškolas upes, un izlūkoja to apgabalu. 25Un tie ņēma savās rokās zemes augļus un atnesa tos mums, un stāstīja mums un sacīja: tā zeme, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, grib mums dot, ir laba. 26Bet jūs paši negribējāt iet kalnup un pretojāties Tā Kunga, mūsu Dieva, pavēlei, 27un jūs kurnējāt savās teltīs un sacījāt: Tas Kungs ir uz mums dusmīgs, Viņš mūs ir izvedis no Ēģiptes zemes, lai mūs nodotu amoriešu rokās, ka tie mūs iznīcinātu. 28Kurp lai mēs ejam? Mūsu brāļi ir darījuši mūsu sirdis bailīgas, sacīdami: tur ļaudis ir lielāki un garāki nekā mēs, lielas pilsētas ar nocietinājumiem līdz pat debesīm, un arī Anaka bērnus mēs tur esam redzējuši. 29Tad es jums sacīju: nebīstieties un neesiet to priekšā bailīgi! 30Tas Kungs, jūsu Dievs, kas iet jums pa priekšu, Viņš par jums karos, tāpat kā Viņš, jums to pašiem redzot, ir jums palīdzējis Ēģiptē. 31Un arī tuksnesī, kā jūs to ar savām acīm esat redzējuši, Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir nesis, kā vīrs nes savu dēlu, visos ceļos, kur vien jūs esat gājuši, tiekāms jūs nonācāt šai zemē. 32Bet arī šai lietā jūs nepaļāvāties uz To Kungu, savu Dievu, 33kas jums pa priekšu gāja pa ceļu, lai jums vietu izlūkotu, kur jums apmesties, pa nakti ugunī jums gaismu rādīdams ceļā, kas jums bija jāstaigā, un pa dienu - mākonī. 34Kad nu Tas Kungs dzirdēja jūsu skaļo runu, tad Viņš apskaitās un zvērēja, sacīdams: 35patiesi, nevienam vīram no šīs ļaunās cilts nebūs redzēt to labo zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis dot jūsu tēviem, 36izņemot vienīgi Kālebam, Jefunnas dēlam, viņam gan Es rādīšu šo zemi, un viņam un tā bērniem Es to zemi došu, kuru viņš ir pārstaigājis, tāpēc ka viņš ir uzticīgi sekojis Tam Kungam. 37Arī pret mani jūsu dēļ Tas Kungs sadusmojās, teikdams: arī tu tur nenokļūsi, 38bet Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā, tas gan tur noies; stiprini viņu, jo viņam ir jāpaveic zemes sadalīšana Israēlā. 39Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā; Es viņiem šo zemi došu, un viņi to iegūs sev par īpašumu. 40Bet jūs pagriezieties un dodieties uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu! 41Tad jūs man atbildēdami sacījāt: mēs esam apgrēkojušies pret To Kungu, mēs dosimies kalnup, cīnīsimies, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis. Un, kad jūs ikviens jozāties ar saviem ieročiem un gatavojāties doties augšup kalnos, 42tad Tas Kungs man sacīja: saki viņiem: necelieties un nekarojiet, jo Es vairs neesmu jūsu vidū, ka jūs netiktu savu ienaidnieku sakauti! 43Bet, kad es jūs brīdināju un jums to sacīju, tad jūs neklausījāt un pretojāties Tā Kunga pavēlei, jūs kļuvāt pārgalvīgi un devāties kalnos. 44Tad amorieši, kas dzīvoja kalnos, gāja jums pretī un vajāja jūs, kā bites to dara, un kāva jūs Seīrā līdz pat Hormai. 45Jūs atgriezāties un raudājāt Tā Kunga priekšā, bet Tas Kungs neklausījās jūsu balsī un neuzklausīja jūs. 46Un tā jūs arī palikāt Kadešā ilgu laiku, tik ilgi, cik ilgi jūs tur dzīvojāt.
Currently Selected:
5. Mozus 1: RT65
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965